Romāna varonis

Publicēts: 17.07.2014

Šogad jūra ir cita. Šogad Mana jūra ir cita. Uz to mirdzošu un ziņkāro acu fona, kas šogad pirmo reizi bija Mana jūras komandā, teikšu godīgi, jutos drusku kā lūzere. Es savu ņurku Manas jūras dzīlēs biju iemetusi jau pagājušajā gadā, kad godprātīgi gar jūras krastu nosoļoju vairāk nekā 20 dienas.

Droši vien tādēļ atklājumi šoreiz ir citi. Ja aizgājušo reizi mani aizrāva sastapto ļaužu dzīvesstāsti un iešanas process, tad šogad mani aizkustināja Manas jūras gaisotne un ne-domāšana par nosoļotajiem kilometriem un sadedzinātajām kalorijām. Gaisotne ir forši miermīlīga. Maģiska. Mainīga. Nepieradināma. Un to, kā tu labi nojaut, veido cilvēki.

Pat nemēģinot ielīst visiem pēc kārtas zem ādas, bija caur un caur jūtams, ka Mana jūra ir paplašinājusies. Ļaužu pulks, kas mainījās un pieauga, aizņēma aizvien vairāk vietu somu noliktavā – busiņa piekabē, kā arī aizvien žiperīgāk uzskaitīja un savāca piekrastes gružus. Turklāt arī kopumā šķiet, ka šī gada tendence ir nevis nojozt gar jūru pēc iespējas masīvāku gabalu, bet gan līdz saknei izkost piesārņojuma būtību un izmēģināt dabai draudzīgu dzīvošanu uz savas ādas.

Humors bija, kad Mazajā talkā sazīmēju dažādu gada gājuma talciniekos līdzīgas izteiksmes un žestus. Trāpīts! Tie abi izrādījās Pičuki – tēvs un dēls ar jau ceturtajā paaudzē mantotu Pētera vārdu. Sastapu arī mammas un meitas, mammas un dēlus, sievas un vīrus, veselas ģimenes, vecvecākus… Un tas manās acīs ir šī gada Mana jūra lielais trumpis.

Pat tad, ja esi ieradies bez ģimenes, visticamāk, pie tādas tiksi. Mani iedvesmoja pusaudzes Annas un avīzes „Dabas Diena” redaktores Ingas sadraudzība. Biju uzņēmusies šefību par Annu. Kad posāmies mājupceļam, Anna izlēma palikt ilgāk un viņas jautājumā Ingai – „Tagad tu būsi mana mamma?” – bija iekodēta uzticēšanās. Un Inga atbildēja ar „Jā”.

Nokļūt Manā jūrā ir kā nokļūt romānā. Kā varonim! Kopā būšana ar un bez telšu sienām 24 stundas diennaktī. Iespējams, drāma pie brokastīm, ja esi piecēlies ne pirmais. Konflikts monitoringā (ikdienišķajā atkritumu uzskaitē) vai Mazajā talkā, kad zelta smiltīs izroc kārtējo „brīnumu” - atkritumu. Un mīlestība, rožaini saulrieti, vientuļas pēdas pludmalē, leģendāras tikšanās un kuģi kaut kur tālumā…

P.S. Savu sajūtu par 2014. gada Manu jūru uzķēru mājupceļā, kad mašīnas atpakaļskata spogulītī mirdzēja jūrā krītošā saule un maģītī skanēja „Gaujarta” izpildītā Māra Šverna dziesma „Romāna varonis” (noklausies http://braliunmasas.bandcamp.com/track/rom-na-varonis).

P.S.S. Esmu izstāstījusi stāstu bez ļauniem vārdiem par ļauno atkritumu ļauno ietekmi ne jau uz jūru, bet tieši uz mani vai uz tevi. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka tu esi labais varonis. Dzīvē. Arī es pati mācos būt laba jūrai un sev, vedot plašumā Mana jūra stāstu.

Paldies, ka radi labo!

Pēc desmit pie jūras pavadītām dienām sarakstījusi Ance Krieviņa
„Mana jūra 2014” komunikācijas viļņu raidītāja
Foto uzņemts Karostā, Liepājā


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv