Annas piekrastes pieraksti. Liepāja – Užava

Publicēts: 15.07.2014

Sākums

 “Esmu beigta,” tie bija mani pirmie vārdi, šodien ienākot nometnē. Ir Mana jūra 2014 trešā diena, kurā es esmu gājusi un piedalījusies. Roku pirksti nav ne sastiepti, ne apsviluši, tāpēc varu dalīties ar jums, kā man līdz šim ir gājis.

20 km neapšaubāmi ir daudz. Ticiet man. Var jau likties, ka iet pa jūru ir vienkārši, bet nē. Kāju muskuļi ir jūtīgāki nekā jebkad agrāk, un āda ir iesauļota kā vēzim. Pirmā diena (posms Liepāja – Ziemupe) iesākās ar tādu kā pašpārliecību, ka tāds mazs gabals tik tas ir. Pirmās 2 stundas aiztecēja raiti, kurās nosoļoju 9 km. Pēc tam kājas sāka sāpēt, un es sapratu, ka nākamā diena būs mokas. Vakarā, pareizāk sakot, vēlā vakarā, Zane (projekta Mana jūra 2014 vadītāja) bija uztaisījusi brīnišķīgu lēcu zupu. Nav tā, ka es tikai eju. Ēst te ir, ko un - pietiekami.

Dzīvojot Rīgā, veikals vai kāda kafejnīca neliekas nekas īpašs. Bet, kad tu atrodies pie jūras, kur, kā jūs labi zināt, nav lielveikalu, tad pat maza bodīte, kur izvēle ir starp 4 veida saldējumiem, ir labi. Nākamās dienas (posms Ziemupe – Pāvilosta) vakara staipīšanās nodarbība, ko vadīja Valters (Mana jūra 2014 dalībnieks), bija patiešām debešķīga. Iedomājieties! Man priekšā ir jūra ar skaistu saules rietu, viļņu atsišanās pret krastu ir kā fona mūzika un beidzot kājas  tiek izstaipītas. Tas ir lieliski.

Dzīvojot mežā, kempingā vai jebkur citur, kur nevar ar vienu rokas kustību ieslēgt lampas slēdzi,  ir jārēķinās ar saules gaismu, jo - līdzko saule noriet, paliek tumšs un parādās odi. Mazie knišļi kož visur, kur vien var. Vienu vakaru sēdēju un vēroju, kā ods, uzlaidies uz džempera piedurknes, laiž savu mazo snuķīti iekšā, cerot, ka kaut ko dabūs. Bet nekā! Džemperis tam bija par biezu.

Un par tumsu runājot... Esmu sapratusi, ka telts jāceļ un visas mantas jāsakārto laicīgi, jo drīz vien pēc saules noslīdēšanas jūrā, es varu ņemt savu mazo lukturīti. Jāceļas arī laicīgi. 09:00 teltij jābūt noceltai, mantām sakravātam un pašam paēdušam, jo tieši tik agri sākas monitorings. Lai gan... Ne vienmēr. Monitorings ir kā tāda piekrastes attīrīšana no atkritumiem noteiktos metros. Pēc tā ir mazā talka, kurā katrs ņem iedodu cimdiņu un maisiņu un dodas tīrīt kādu citu daļu no jūras krasta.

Esmu plānojusi iet līdz Mazirbei, kas no mana maršruta paša sākuma (Liepāja) kopumā ir 10 dienas. Tagad ir ceturtās dienas rīts Jūrkalnē, un es nezinu, vai šodien iešu. Vai vispār esmu spējīga iet? Kājas ir “lupatās”. Tās vienkārši nav pieradušas pie tādas slodzes. Tomēr ceru, ka patiešām noturēšos līdz Mazirbei. Pat, ja nebūšu spējīga iet, tad vieta Roberta (Mana jūra 2014 busiņa vadītājs) dzeltenajā busiņā gan jau man atradīsies.

Labi, esmu kaut kādu daļu pastāstījusi. Tagad ir jādodas pabrokastot. Līdz vēlākam!

Ronis 

Melna cepure galvā. Acis nodurtas zemē. Liels nogurums, un kājas jau vairs ne īsti klausa, ne ir jūtamas. Vēl kādi 5 kilometri, bet es jau vairs nezinu. Veids, kā es skaitu noietos kilometrus, sen jau ir pārsedzies ar nespēku. Tomēr acis pagriežas pret jūru un ierauga roni. Jā, roni. Roni pašā jūras krastā man pie kājām. Pēkšņi tas pagriežas pret mani, atver muti un pakrata galvu. Tā kā runātos. Tikpat pēkšņi kā ieraudzīts, tikpat pēkšņi tas ar savām mazajām pleznām ieiet atpakaļ jūrā. Apjukusi dodos tālāk. Un tikai tagad sāku aptvert, ka tikko man pie kājām jūras krastā atpūtās ronis, kurš ar mani sasveicinājās un aizgāja.

Tā bija ceturtā iešanas diena (posms Jūrkalne – Užava). Cik neticami tas izklausās, ne? Bet tā  notika. Neko tādu izdomāt nevar. Mana jūra patiešām dod daudz.

Sarakstījusi Anna Līva Lubiane no Rīgas
14 gadi
Kampaņas/ekspedīcijas Mana jūra 2014 dalībniece


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv