Annas piekrastes pieraksti. Beigas, bet ne gluži

Publicēts: 30.07.2014

10 dienas. 150 kilometri. Esmu mājās. Divas lietas vienlaikus. Beigas un tajā pašā laikā ne beigas. Es it kā atvados, bet tikai uz kādu mirkli, ne uz visiem laikiem. 

Ar piesistu kāju pie zemes vai dūri galdā  es pārliecinoši varu apgalvot, ka to izdarīju. Ar visiem „Kā būs? Ja nu nepatiks? Cerams, ka noiešu.” Un tā tālāk. Es iekāpu autobusā uz Liepāju un aizbraucu savā, mazā ceļojumā pa jūras piekrasti. Izmēģināju kaut ko jaunu un kāpēc gan ne?  Kā daudzi saka – dzīve ir īsa, lai sēdētu rokas klēpī salicis.

Esmu nogājusi tik daudz. Redzējusi tik daudz. Sajutusi tik daudz.

Es biju cits cilvēks citā pasaulē. Es biju klejotāja(?)! Līdzīgi kā Ronja – laupītāja meita. Varbūt izklausās smieklīgi, bet, ja jau es salīdzinu sevi ar pasaku tēlu, tad kaut kādas paralēles var savilkt. Es  skrēju, darīju un biju visur kur. Liepājā, mežā, pie jūras, jūrā, uz akmeņiem, pie bākām, vecā mājā, debesīs, pie koku galotnēm, kameru priekšā, smiltīs, Ventspilī un būs gari, ja turpināšu. Tik gulēju es teltī, nevis pilī vai mežā.

Šajās 10 dienās es elpoju citu gaisu. Atrāvos mazliet no ikdienišķās rutīnas. Tas ir tā, it kā tu ilgi būtu peldējis zem ūdens un nebūtu varējis uzpeldēt augšā, bet pēkšņi šāda iespēja ir dota, un tu kā nezvērs iznirsti no ūdens un mēģini ieelpot tik daudz gaisa, cik plaušās ieiet. Es izpeldēju no ikdienas un man tas patiešām patika. Šis gaiss, es ceru, paliks pie manis vēl kādu laiku.

Man ļoti patika cilvēki, ar kuriem kopā biju šajās desmit dienās. Vienmēr smaidīgi, atsaucīgi un draudzīgi. Varbūt ne vienmēr spēka pilni, jo nogurums reiz savā varā ņem ik vienu, bet neapšaubāmi, ka lieliski.

Cik atceros, mums nometnē vienmēr valdīja pozitīva noskaņa. Pat lietus laikā, kad bija auksti un viss, ko gribēju, bija ielīst siltā segā un dzert karstu tēju, cilvēki gāja un piedalījās orientēšanās spēlē. Nebija ne ķildu, ne strīdu, bet varbūt, kā Ance saka, bija drāmas. Tomēr smieklīgas un mazas.

Kad pirmās dienas vakarā visi sasēdāmies aplī (Liepājā mēs bijām maz, kādi 10 cilvēki), katram par sevi bija jāpastāsta un par to, cik tālu katrs grib iet. Es pārliecinoši teicu, ka iešu līdz Mazirbei, kas ir 10 dienas. Tā es teicu pirmajā dienā, tomēr nākamajās dienās, kad vajadzēja atkal sasēsties aplī, lai iepazītos ar jaunajiem dalībniekiem un stāstīt to pašu, es teicu, ka ceru, ka tikšu līdz Mazirbei, un visos ievēlās maza smieklu šalts.

Jā, es patiešām cerēju, jo kājas sāpēja un biju ļoti nogurusi, bet 10 dienas pagāja vēja spārniem. Tā patiešām bija. Pēdējās dienās es prātoju, ka gribu iet tālāk, tomēr citas lietas gaidīja un ar drēbēm arī bija, kā bija. Ik pa laikam, kad bija brīvs brīdis, gulšņājot teltī aizdomājos par nākamo gadu, ka varētu iet visu maršrutu, bet pati vien ātri izmetu šo domu no galvas, jo sapratu, ka nevarēšu noiet tik daudz. Bet - kas to, lai zina?  Viss ir iespējams.

Un vispār gribu teikt lielu paldies Ancei! Ja viņa nebūtu vietnē draugiem.lv ielikusi attēlu un mazu aprakstu par šo gājienu, es nebūtu par to uzzinājusi, nebūtu piedalījusies un man nebūtu iespējas rakstīt. Paldies Tev, Ance!

Tagad dzeru tēju un rakstu šo. Esmu atpakaļ civilizācijā. Ar karstu dušu jebkurā diennakts laikā, mīkstu gultu un omleti brokastīs. Domāju, ko dara Mana jūra dalībnieki. Kā viņiem iet. Droši vien, ka labi. Tur nemaz nevar iet slikti. Laikam jāatvadās, bet, kā jau teicu, šīs nav tās beigas. Es vēl tikšos ar jūru un visiem. Šogad Ainažos vai nākamgad gājienā. Vienalga, kur, bet skaidrs ir viens, ka šīs nav beigas.

Sarakstījusi Anna Līva Lubiane
Ekspedīcijas Mana jūra 2014 dalībniece
Fotogrāfija tapusi Ventspils Rakstnieku mājā, autors Juris Presņikovs


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv