Iekšējā plejliste

Publicēts: 05.08.2014

Mēs esam izgājuši cauri zemu priežu mežiņam kaut kur pie Carnikavas, kaut kur pie Gaujas ietekas jūrā. Aizdomīgs klusums spiež ausis – nedzied neviens putns, netālu esošajās mājās nerej neviens suns, un arī mēs ejam klusējot. 

Nekad pārgājienos es neklausos mūziku no kādas ierīces, tāpēc arī šoreiz vēršos pie savas iekšējās plejlistes, kas Kurzemes maršrutā man dungoja Pie dieviņa gari galdi un tamlīdzīgus jaukumus... Šoreiz no zemapziņas dzīlēm uzķeros uz Lanas del Ray Ultraviolence meldiņiem, ko pirms ekspedīcijas klausījos teju miljons reižu atkārtojumā un tie perfekti iegūluši atmiņā. Pērnvasar radiostacijas skumdināja ar Lanas Summertime Sadness, bet Ultraviolence ir vēl melanholiskāks...

Neko darīt, pati gribēju, tad nu ļaujos. Jūra ir tik mierīga kā padzisusi tēja krūzītē, pilnīgs bezvējš, saule mākoņmiglā, tomēr karsti. Cilvēki, ar kuru ķermeņiem pilna piekraste un ūdens mala, šķiet pilnīgi nereāli, kā manas fantāzijas objekti, redzes māņi – līdzīgi kā ausīm galvā skanošā mūzika... Atšķirīgi no Pierīgas pludmalēm, kur krāsaini zīmoloti tie sagūluši kā siļķes mucā.

Todien, posmā no Jaunķemeriem līdz Lielupei, esam vien pāris gājēji. Ekspedīcijas vadītājs Uldis joko – kurš gan grib soļot caur Jauno vilni? Taisnība jau viņam ir - cik vien tālu skatiens sniedzas, ir atpūtnieki, atpūtnieki, atpūtnieki... Ģimenes ar mazuļiem, pārīši, omītes, draugu bariņi. Smaržo pēc pretiedeguma krēma, alus un čipsiem, un pludmales bāros skan deju mūzika.

Karstajās dienās jūra pieticīgi atkāpusies, padarot pludmali platāku un ietilpinot tajā vairāk karsēties kāras miesas, vien iezīmējot savu sākotnējo teritoriju ar maziem dīķīšiem jeb cūku jūriņām, kur trūd un nelāgi ož aļģes, un bērni ļaujas priekam notriepties ar dubļiem pēc sirds patikas. Jūra iecietīgi aizskalo šos pretiedeguma krēmus, sviedrus, cigarešu dūmus, dižošanos, redz, viens mazulis pat mierīgi novelk peldbikses un slaidi pačurā turpat ūdenī... 

Iet caur šo pludmali ir īsts izaicinājums pacietībai un estētisko jūtu smalkumiem, bet ir taču tik viegli būt jaukai un labai, kad tevi neviens neprovocē. Kad tev tikai dod – skaistus krastus, lielus viļņus, vienatni un saulrietus. Un mēnesnīcas, un...  Tāpēc es atļauju sev pavērot atpūtniekus ar skatienu bez emocijām, tīri kultūrantropoloģiskas bezkaislības vadīta. Jo pat izmešanās bikini un peldbiksēs nenoslēpj ne sociālo, ne garīgo stāvokli. Mēs esam tādi, kādi esam; ejam tālāk!

Tik atšķirīgas ir smiltis dažādās piekrastes vietās no Kurzemes līdz Vidzemei, atšķirīgi gliemežvāki, akmentiņi, koki – kaut kur to ir vairāk, citur mazāk. Te, ceļā uz Lilasti, pilns ar kaiju spalvām un dažiem mirušiem putniem, vienam tikko kā neuzkāpju virsū. Kaija! Čehovs – zemapziņa sper laukā pirmo, kas uz mēles. Nē, iebilst loģika, - nogurums! Bet tālāk jau manis pašas apziņas plūsma ved, kur tik tai tīk. Kad attopos, ir jau par vēlu! Ar mani vesela klasiķu plejāde no Dantes līdz Džoisam, tāpēc nezinu, kas kājas padara smagākas – literatūras vēsture manā galvā vai sutoņa pludmalē. 

Kad jau liekas, ka visas pasaules skumjas ir ar mani un pazemīgi nodurtām acīm urbjos smiltīs, ieraugu mazu akmentiņu ar caurumiņu malā. Esmu dzirdējusi, ka tos sauc par laimes akmentiņiem un atradējam tie nes veiksmi. Paldies, jūra!

Sarakstījusi Inga Melberga
Ekspedīcijas Mana jūra 2014 dalībniece
Laikraksta Diena pielikuma Dabas Diena redaktore


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv