Tur ir pavisam cits, pavisam laimīgs cilvēks

Publicēts: 18.07.2014

Mana jūra, neapšaubāmi, ir lielisks, vērtīgs pasākums. Un es varētu uzrakstīt daudz žurnālistiski pareizu patiesību, kādēļ vērts te būt. Tomēr, atklāti sakot, tas ir ļoti personiski... Iespējams, tieši tāpēc bija vajadzīgs gana ilgs laiks, lai saņemtos un pastāstītu. 

Dienās, kad raitā solī soļoju pa piekrastes smiltīm, prātā rindojās teikumi, asprātīgi izteicieni un ainiņas, ko varētu vēlāk pierakstīt, taču brīdī, kad esmu galā, telts uzcelta, vakariņas vēderā, un smukā klade, kurā rakstu dienasgrāmatu, vaļā, neko vairāk kā datumu un pāris teikumiem tajā nespēju ierakstīt. Jo iespaidi ir tik ļoti personiski un laikam jau nozīmīgi, ka noformulēšana vārdos šķiet risks padarīt tos triviālus un ikdienišķus, tāpēc es tos nemaz nemēģinu sistematizēt laikā un telpā.

Praktiskā puse

Liepājā iekāpju tramvajā, lai dotos uz tikšanās vietu ar pārējiem Mana jūra ekspedīcijas dalībniekiem. Viņi jau kādu laiku ir gājuši, sapazinušies, iedraudzējušies, šķiet, visi ir tiešām jauki cilvēki, un mēs ātri atrodam kopīgu valodu. Dīdos nepacietībā, kad tad nu beidzot varēs sākt iet, un ar sajūsmu ceļos nedaudz pēc sešiem, lai pagūtu nomazgāties. Kempingā, kur nakšņojam Liepājas pusē, dušas nav, tāpēc mums, trim saposties kārajām dāmām, nākas izlīdzēties ar peldi ezerā. Peldkostīmi šajā gadījumā ir lieki un makšķerniekam, kurš ezera pretējā krastā gaida lielo lomu, jebkurā gadījumā dienas sākums noteikti ir daudzsološs...

Pēc Mazās talkas un Zaļās nodarbības dodamies ceļā. Es izmantoju Endomondo aplikāciju, lai zinātu, kad un kur esmu, gribas arī saprast, cik ātri spēju paiet. Daži iet grupiņā, daži pa divi, bet man jau uzreiz ir skaidrs, ka es gribu iet viena. Rūdīti pārgājienu guru mani ir nobrīdinājuši, ka ar basām kājām gar jūru nedrīkstot pārvietoties nekādā gadījumā, vien laiku pa laikam iebrist ūdenī – lai atvēsinātos, jo citādi pēdas būšot tulznās un muskuļi savilkti. Taču jau pēc pirmajiem kilometriem kedās ir nežēlīgi karsts – tā nu es joprojām, teju divas nedēļas, baskājoju. Un nav ne vainas!

Pamazām ir izkristalizējies iešanas temps un gandrīz vienmēr galapunktā nonāku viena no pirmajām. Ja gribas tiešām iet vienatnē, nekas cits neatliek, kā būt pirmajai vai arī pēdējai, jo esot pa vidu, neizbēgami nāksies iet ar kādu kopā vai vismaz sastapties un runāties, jo cilvēki te ir riktīgi forši un - kā gan ar tādiem nepapļāpāsi?  Arī draudzības veidojas pamazām, bet viegli. Vārdu pa vārdam, līdz saprotu, ka mums jau ir kopīgi joki, kas kļūst par personisko folkloru un liek skaļā balsī smieties līdz asarām gluži tā, it kā man būtu nevis cienījami 34, bet gan 14 gadi. Ir cilvēki, neatkarīgi no vecuma un profesijas, ar kuriem vienkārši sapas – satiekaties ceļā no telts uz brokastīm vai dušu (ja paveicas ar kempingu un tur tāda vispār ir, bet tas jau nav galvenais!), sasmaidāties un kaut kā vienkārši kosmiski ir skaidrs – esat uz viena viļņa! Līdz beidzot ik rīta monitoringā atkritumus lasāt vienā maisā un teltis ceļat blakus...

Mistiskais “šeit un tagad”

Iet nav grūti arī tad, ja nākas mērot 25 kilometrus karstā saulē, jo pašā iešanas procesā ir kaut kas maģisks. Jā, viena lieta ir daba. Tā mainās, tā ir tik daudzveidīga, skaista, pārsteidzoša un stipra, un tev tai nav nekas jāpierāda, jāprasa vai jādod. Tā ir un tu esi. Piekrastes augu valstij, pat smiltīm, nemaz nerunājot par jūru un debesīm, ir tik atšķirīgi toņi, un, savā nodabā ejot, vislabāk var piefiksēt šo mainību. Dažviet kāpas izskatās kā pasaules mala no Zvaigžņu karu filmas, dažviet tajās kuplo īsts brīnummežs, bet mana sirds pieder lepnajam Jūrkalnes stāvkrastam... 

Ejot paceļu pa kādam akmentiņam, dzintaram, jūras un laika nogludinātam stikla gabaliņam, kurš no praktiski pielietojama priekšmeta daļas pārvērties pienaini matētā brīnumā un izskatās kā želejkonfekte. Manā saujā nonāk arī pa kādam baltam, parastam gliemežvākam. Paturu rokā, kamēr nožūst un smiltis nobirst, pavirpinu pirkstos un jauši vai nejauši iemetu kabatā vai somā.

Plānošana, shēmošana un kontrolēšana ir mana stihija, no kuras es gadiem ilgi diezgan bezcerīgi esmu mēģinājusi tikt vaļā. Varētu domāt – tā, vienatnē ejot, nez ko izplānosi, gaisa pilis sabūvēsi, bet nē! Jo vairāk kilometru aiz muguras, jo galva kļūst patīkami tukša. Paliek sajūtas, uztveramas ar dažādām maņām – vējš savērpj smiltis un paceļ gaisā, kutinot kājas, saule karsē, karsē, karsē, kāpās augošās Eiropas mērogā retās un aizsargājamās tumšsarkanās dzeguzenes saldi smaržo pēc vaniļas. Pieredze saasinās un kaut kā dīvaini mērķtiecīgi nogulsnējas, es neteiktu, ka personības dziļumos, jo, kaut arī nenosauktas vārdā, piedzīvotās sajūtas visu laiku tepat vien ir – redzamas ar acs ārējo stūrīti, un nepamet nojauta, ka iegūts ir kas ļoti būtisks.

Pa ceļam satieku, nē, pareizāk būtu teikt – ieraugu – arī cilvēkus, kuri atpūšas vai kā citādi pavada laiku pludmalē. Vietējie ciematiņu iedzīvotāji, tūristi, arī pa kādam ceļiniekam. Netālu no Užavas pie pašas ūdens malas uzbūvētas divas smilšu pilis. Precīzi, smalki arhitektoniski veidojumi ar nocietinājumiem, tiltiņiem, tornīšiem, šķiet rūpīgi izplānoti un meistarīgi uzcelti. Divi izstīdzējuši pusaudži rosās, meklējot kociņus un akmentiņus. Laikam bērni spēlēs kariņus pa īstam - kā vecajos labajos laikos pirms viedtālruņu un interneta ēras, es pie sevis nopriecājos. Sastaptos “iezemiešus” ar savu klātbūtni cenšos neapgrūtināt un neuzrunāt. 

Es te esmu un vienlaikus manis te nav, jo esmu sajaukusies ar visām stihijām – uguni (sauli), ūdeni (jūru), gaisu (vēju) un rotaļīgajām smiltīm (zemi). Jūtos kā Harija Potera sāgas varonis, kurš, paslēpies zem neredzamības apmetņa, citiem nemanāms, tomēr ir visur klātesošs. Iespējams, savu jūras “dārgumu lādīti” es revidēšu tikai tad, kad augustā būšu mājās. Iespējams, ka nekas nemaz nebūs jādara, un vienubrīd man vienkārši atklāsies glezna, kas būs uzzīmējusies pati. Bet - kamēr nav pabeigta, es to netraucēju un aiz priekškara necenšos ielūrēt.

Post scriptum

Laiku var skaitīt dažādi un gada sākums var būt oficiāls, astroloģisks, mērāms pēc dzimšanas dienas datuma vai mācību gada sākuma. Ejot gar jūru, tu laiku neskaiti un visai drīz zūd nozīme datumiem un nedēļas dienām. Sakritība, ka pašā jūlija vidū man noslēdzās viena personiska gada aplis. No tā atvadījos, sēžot smiltīs vēl ilgi pēc saulrieta, kad jau satumsis, un nespēju novērst acis no mēness, no kura pa jūras virsmu stiepās mirdzoša taciņa, un pie horizonta, goda vārds, šūpojās gaismas laiviņa!

Mēs tādā kā budistu mierā ejam katru dienu no vietas uz vietu, īsti nezinot, kas sagaidīs galā, nepieķeroties ne vietām, ne cilvēkiem, kas ekspedīcijas grupai pievienojas un atkal dodas prom, savā vietā atstājot citus, ne lietām, jo somā jau līdzi paņemsi tikai dienā nepieciešamāko... Uz šī askētisma fona pavisam sadzīviski priekšmeti brīžiem iegūst simbolisku nozīmi – papildināta ar bronzas Laimas slotiņu no ventiņu gudrinieces Līgas Reiteres apciemojuma, man tagad ap roku ir pārgājiena kolēģes aizdota lina saitīte, ar ko pirmajā iešanas dienā sasēju bizi, jo biju aizmirsusi matu gumiju tāpat kā krūzīti, kuru vēlāk dabūju dāvanā un līdz ar to tā ir īpaša. Un līdzīgā ceļā iegūts lauku piparmētru tējas maisiņš, ko katru vakaru pasmaržoju pirms miega.

Un fotogrāfijas! Es līdz šim domāju, ka esmu ļoti nopietna, bet tās jocīgās grimases, ko Anna (Mana jūra 2014 dalībniece) ir “noķērusi”! Tur ir pavisam cits, pavisam laimīgs cilvēks uz jūras, telts, baideklīgā tiltiņa, kur tapusi bloga fotogrāfija, un bāku fona!

Sarakstījusi Inga Melberga
Laikraksta "Diena" pielikuma "Dabas Diena" redaktore
Ekspedīcijas Mana jūra 2014 dalībniece


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv