Jūra pievelk (dalībnieka dienasgrāmata)

Publicēts: 13.06.2015

26.05. – 30.05

Par kampaņu "Mana jūra" uzzināju pagājušajā vasarā. Kolēģe pastāstīja un viņa arī bija tā, kas savlaicīgi noziņoja par šī gada pārgājienu. Jau sen biju gribējusi nokļūt tuvāk dabai, tālāk no pilsētas un realitātes datora ekrānā, bet kā lai sāk? Te viss bija saplānots pat vairāk kā biju gaidījusi - man vajadzēja maršrutu un apziņu, ka ir, kur nakti pārlaist. Kā bonusu ieguvu tikšanos ar interesantiem cilvēkiem, vērtīgus stāstus no vietējiem par vietējiem un vidi, bija padomāts par pārtikas krājumiem, dušu, tualetēm, un bija arī savs busiņš mantu vešanai.

Liepājā ieradāmies ar vienu no daudzajiem autobusiem. No Liepājas līdz Pūķragam ar kolēģi, kurš līdz šim dzīvē nav satikts (kurzemnieki ir ļoti viesmīlīgi).

Kad teltis uzceltas un vakariņas paēstas, lai gan pārgājiena atklāšana ir tikai nākamajā dienā, ierodas pirmais pārsteigums – Ints Mednis, kas ir Papes dabas parka reindžers. Man patīk klausīties cilvēku stāstus, bet ja tie ir par vēsturi, dabu vai ģeogrāfiju, diena ir izdevusies. Šī diena bija izdevusies – runājām par valsts mežiem un kokiem, dzīvnieku medībām caur objektīvu (piem., sk. dabasdati.lv), lietuviešu krastu, dzintaru un vēl. Par spīti pārsalušajiem kāju un roku pirkstiem, telts virzienā dodos pēc vienpadsmitiem, kad arī reindžers ir devies mājup, pa ceļam vēl iegriežoties parkā.

Otrā diena. Atkritumi

Neraugoties uz googles spītīgajiem mēģinājumiem norādīt, ka Nida ir tikai Lietuvā, savu ceļu sākam Nidā, tajā, kas Latvijas piekrastes dienvidu galējais punkts. Nokļūšana vien ir vērā ņemama, jo stipri aizaugušu meža un pļavu ceļu kombināciju nebiju gaidījusi, sevišķi ņemot vērā, ka vēl relatīvi nesen šī robeža tika apsargāta.

Monitorings deviņos kļūst par celšanās mērķi. Ar to arī sākam savu pirmo pārgājiena dienu. Vienu vai divas reizes katru dienu rūpīgi pārskatām 100 metru garu piekrastes joslu, uzlasot atkritumus. Kā atklājas, populāri atkritumi ir dažādas plēves un virves no kuģiem, krīt acīs stiprā alkohola pudeles un nereti arī spuldzītes(?!). Lai cik nomaļa arī nebūtu Nida, tā, kas Latvijā, salasām 50l maisu atkritumu, kas paliek pirmo piecu pārgājiena dienu monitoringa rekords.

Ne viss, kas spīd ir zelts, ne viss, kas piekrastē, ir atkritumi – dzeltenie nosēdumi ir priežu putekšņi (arī Rīgas ielas pēc lietus ir dzeltenas), savukārt zilais perlamutrs smiltīs ir jūras sasmalcināti gliemežvāki.

Diena noslēdzas tematiski – Elīnas Kolātes stāsts par bezskābekļa zonām Baltijas jurā un to rašanās iemesliem. Lai arī cilvēks pieliek savu roku šo procesu veicinot, tas ir tikpat dabisks kā klimata izmaiņas. Jebkurš ar vidi saistītais jautājums ir komplekss.

Trešā diena. Dzīvesziņa

Iedomājieties, ielaist pilnīgus svešiniekus savā mājā un pastāstīt, kāpēc lietas ir tādas, kādas tās ir, kur tās dabūtas, kam izmantotas? Arta Vecbaštika izrāda pagalmu, saimniecības ēkas un pat dzīvojamo māju. Kur vēl mēs uzzinātu, ka kārtīgi Nīcas tautastērpa svārki turami ar abām rokām (tik smagi) un nēsājami zem krūtīm, nevis uz gurniem? Vairāk kā 100 gadu veca josta, kas izšūta ar rokām izskatās perfektāk kā mūsdienu rūpnieciskie ražojumi, koka kaste ar daudziem caurumiem ir kādreizējais zivju ledusskapis, bet jumis tiešām nes ģimenes pieaugumu. Lina drāniņa ar propolisu ir lieliskas zāles pret dažādām kaitēm, to saņemam dāvanā no māju saimnieces. Šeit liela vērtība ir iespēja pieskarties lietām, ne tā kā muzejā, kur baudījums būtu tikai acīm.

Gribu izcelt vietējo rakstura iezīmi, kuru līdz šim cilvēkos nebiju pamanījusi – ja kaut kas tiek stāstīts, tad drīz tas tiek apliecināts darbiem, kā spilgtāko piemēru minot Jūrmalciema kempinga saimnieku Imantu Pāvelu, kas uz kempingu atnes pat gleznas, kas no lietuviešu māksliniekiem saņemtas kā atlīdzība par kempinga izmantošanu plenēra laikā.

Kurzemnieki ir varbūt ne paši komunikablākie, bet paši viesmīlīgākie gan.

Ceturtā diena. No matu galiņiem līdz papēžiem

Kurzemnieki neaizmirst savu vēsturi. Viņi lepojas ar pirmajā brīvvalsts laikā gūto atzinību no valsts prezidentiem - Ulmanis Jūrmalciema zvejniekiem uzdāvināja vinču kuģu ievilkšanai un izvilkšanai no jūras, bet Čakste Bernātiem vēlējis kļūt par kūrortu. Tomēr vides inspektors Andris Maisiņš priecājas, ka šai vietā ir skaistākais mežs pa kādu esmu staigājusi pēdējo gadu laikā noteikti. Bernātiem treknu plusu ieliek Andra stāstījums, par jūru, zvejniekiem, kāpu veidošanos un rūpniecisku norakšanu, dižkokiem, dzintaru, fosforu, naftu, aizjomiem, vietējiem un padomju laiku (redzējām ierakumus, bunkurus, pētniecības stacijas paliekas).

Piektā diena. Dzintars

Pēc iepriekšējā dienā noklausītā stāstījuma par dzintaru, ar interesi skatos uz viļņiem. Dzintara viļņi. Vētra nav bijusi, tāpēc īpašu vērību smiltīm nepievēršu, līdz kolēģe parāda savu guvumu. Kamēr Kaļiņingradā dzintaru iegūst rūpnieciski, mēs ejam gar jūru un lasām saujās. Labi, ka šīs dienas gājiens ir tikai 12 kilometri, citādi galā būtu pašā vakarā ar nolīkušu sprandu. Neko diži lielāku par smaržīgā pipara graudu atrast neizdodas, bet azarts paliek. Ne katrs vietējais ir atradis dzintaru - man sīkuļu sauja. Jāzina ko un kad meklēt, tas viss paņemts no stāstiem.

Piecas dienas aizskrēja nemanot. Jūra pievelk un es brīnos par cilvēkiem, kas saka, ka viņiem svaiga gaisa ir par daudz. Lai arī cik noguruši mēs nebūtu pēc, veiktā ceļa, katru rītu ir jauni spēki un motivācija turpināt. Paldies "Manas jūras" organizatoriem par iespēju paskatīties uz Latviju no citas puses un rakt dziļumā!

Es atklāju Latviju no jauna un gribu vēl.

Elīna Balode,
Kampaņas "Mana jūra 2015" dalībniece


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv