Labāk divreiz redzēt, nekā trīsreiz dzirdēt

Publicēts: 07.08.2014

Piedaloties kampaņā pagājušogad, Mana jūra 2013 ekspedīcija ievilka mani savās skavās kā lielā emociju piepildījuma burbulī. Toreiz apstākļi sakrita tā, ka piedalījos vien pēdējos trīs posmos Vidzemes jūrmalā - no Lauču akmens līdz Ainažiem trīs dienās.

Nebiju pat iedomājusies, ka ir kāds tik dulls, kas iet daudz lielākus posmus kā izvēlējāmies mēs ar divām draudzenēm, kur nu vēl iedomāties, ka kāds mēneša laikā noiet arī visu Latvijas piekrasti no Lietuvas līdz pat Igaunijai. Aizbraucu, satiku tā gada divus varoņus – Armandu un Viju. Abi pārsteidza mani, abi tik dažādi, un iedvesmoja arvien jauniem izaicinājumiem. Ja jau citi var – es arī!

Todien, braucot mājās no Ainažiem, jau jutu, ka āķis ir lūpā un kājas mani nesīs atpakaļ uz šo laimes zemi – jūras plašumiem. Vēl mājās braucot, līdz pat Saulkrastiem, pētīju garām slīdošās šiltītes šosejas malā – pagrieziens uz Randu pļavām, Veczemju klintīm, Ķurmjraga bāku, Lauču akmeni... Es zināju, ka ir jāatgriežas!

Šovasar spontāni nolēmu doties ekspedīcijā viena. Iet, cik spēju, rakstīt memuārus par redzēto un piedzīvoto, izsāpēt un izrunāt ar sevi ikdienas slogus un pārvarēt bailes no vienatnes. Bet, atceroties piedzīvojumus, āķis lūpā ne man vienai, un līdzi pieteicās arī pagājušā gada cīņu biedrene Vilma, - uz dienu bijām pat trijatā! Tikai vienu dienu tā īsti izjutu, ko tas nozīmē – iet vienai.  Žēl, tas bija viens no pārpildītāko pludmaļu posmiem – Saulkrasti.

Ja mans jūlija sākums nebūtu aizritējis kora zīmē, varbūt būtu bijusi tieši tik dulla, lai ietu jau no Kurzemes, bet nevarēju uzgriest muguru tādam masu dziedāšanas pasākumam kā World Choir Games. Tā vien sanāca ekspedīcijai pievienoties savā pirmajā brīvajā dienā, kas iekrita 21.jūlijā – Mērsragā.

Pievienojāmies iepriekšējā vakarā, lai nākamajā dienā soļotu līdz Abragciemam. Mana šī gada Mana jūra 2014 pirmā diena sākās ar pārsteigumu par skaisto akmeņaino sēkli Mērsraga jūrmalā. Nekad nebiju ko tādu redzējusi – šķiet, pilnīgi plakans jūras dibens, pa kuru pāri gausi viļņojas jūra, nosēts ar lielākiem, mazākiem akmeņiem, pa vidu visa veida gārņi un kaijas. Skaisti! Dienas vidū mūs gaidīja Bērzciemā, kur ekspedīcijas draugs Jānis savā pagalmā cienāja ar kūpinātām zivīm, medmaizēm un pienu, stāstīja par skaistās piejūras lagūnas, ar zaļo zālīti līdz ūdens līnijai, izveidošanos un izrādīja savu etnogrāfiskā stilā iekārtoto māju.

Katra diena nāca ar savu mazo pārsteigumu – arvien iepazīstot piekrasti, to arvien vairāk iemīlēju. Noņēmu saulesbrilles, ejot gar vientuļiem atpūtniekiem, uzsmaidīju bērniem, klausījos kaiju saucienos un caur niedrēm vēros uz tramīgajiem lielajiem baltajiem gārņiem. Pirmo reizi tālskatī saskatīju jūras žagatas un fotogrāfēju pa priekšu tipinošus šņibīšus. Dažreiz lepni stāstīju vietējiem – kas mēs tādi, ar mugursomām gājēji, un uz kurieni dodamies. Iesaistoties neparedzēju, cik tālu iešu – līdz Rīgai, Lauču akmenim, kur sāku pagājušogad, vai līdz galam? Ļāvu lai kājas mani nes. Līdz Rīgai noieti 76 km un jau par 14 vairāk nekā pagājušajā gadā – jāiet vēl!

Ekspedīciju atsāku nākamajā dienā no Vecāķiem, kur ieguvu ekspedīcijas vadītāja Ulda atrastu nu jau gandrīz mīļāko rokassprādzi manā aksesuāru pulkā. Un tā ne tuvu nav vienīgā lieta, kas atrasta pludmales atkritumu monitoringu laikā, izņemot plastmasu, riepas, ausu kociņus un putuplastu – Engurē atrasta dakša, vēja dzirnaviņas, peldkostīms Vecāķos, smiltīs akmeņos un aļģēs apraktas smilšu mantas...

Turpinot ekspedīciju jau piekto un sesto dienu, sāku prātā spriedelēt par dažādiem ekspedīcijā satiktiem cilvēkiem – skaidrs par tiem, kas ir kodolā – organizētāji, veci biedri, dabas draugi. Bet kā par savu piedzīvojumu kampaņu Mana jūra izvēlas tie, kam uz pieres rakstīta nepiederība dabas mieram, bet gan pilsētas haosam?

Visspilgtāk atmiņā paliks diena, kad sešu meiteņu kompānijā nogājām 25 km posmu no Lauču akmens līdz Veczemju klintīm. Jau pie paša Lauču akmens fotogrāfējoties kā „vakardien gājušās” atradām savu īpašu kontaktu un nolēmām dienu pavadīt kopā. Nosaucām savu mīļo sešinieku par LIVLIV jeb izdzīvotājām, jo mūsu vārdu pirmos burtus vēl ģeniālāk sakārtot nebūtu bijis iespējams – Laura, Ilze, Vita, Laura, Ieva & Vilma. Mums ar Vilmu tā bija izcili skaista diena – ar šo posmu sākās mūsu mīlestība pret Mana jūra 2013.gadā.

Iemītas taciņas, pagājušā gada stāsti par mājām kāpās, kadiķa kalns, Meleku līcis, Tūjas mols, bāriņš Jūrasbite, Ķurmjraga bāka, devona atsegumi... Gāju kā gids, daudz ko atcerēdamās, stāstīdama pārējām. Tur pirmo reizi noķēru to brīnišķīgo atgriešanās sajūtu. „Vai atceries, Ieva, ka sev paslepus apsolīji atgriezties Vidzemes akmeņainajā jūrmalā? Tu esi klāt!”

Mana jūra cilvēkos un pastāvošajā iekārtā mīt kaut kas maģisks, nepieradināts un citur neatrodams. Tā ir liela ģimene un – vecāks vai jaunāks – katrs te spēj sajusties kā savējais. Ne velti nogāju pašai tik neaptveramus 185 kilometrus deviņās dienās.

Jau otro reizi varu teikt, ka jūra ir mani apbūrusi. Piedzīvojumu, emociju, fotomirkļu un smieklu bijis tik, cik manas kājas paspējušas atstāt pēdu nospiedumus Latvijas jūrmalā.

Mīlestība ir kā vējš – to nevar redzēt, bet var sajust no matu galiņiem līdz papēžiem.

Sarakstījusi Ieva Pommere
Ekspedīcijas Mana jūra 2014 dalībniece posmā Mērsrags - Ainaži

Foto mirkli Kuivižos pēdējā ekspedīcijas rītā, ēdot lāceņu ievārījumu, fiksējusi Vilma Elza Zande


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv