Mana jūra arheoloģija

Publicēts: 14.08.2014

Šobrīd ekspedīcija Mana Jūra 2014 jau noslēgusies. Un, lai arī Mana Jūra jau vairs nav tikai ekspedīcija, beigu sajūta, kopš kājas minušas Ainažu mola apsūnojušos akmeņus, ir, to nevar noliegt. Un kopā ar to nāk arī grūtā atkaladaptēšanās civilizācijā. 

Bet - lai nu būtu kā būtu - jūra mani atkal ir izvilinājusi pie sevis, kaut uz vienu vai dažām dienām. Sēžu Miķeļtorņa kāpā, šodien zaudējis cīņu ar buru un vēju, un nepiepildīto vēlmi lepni palūkoties uz krastu no horizonta līnijas, esot stihijā. Un jūras skaņas mani urda pastāstīt šeit arī savu un mūsu - Vides izglītības fonda - stāstu par Mana Jūra tapšanu, notikšanu, jēgu un iecerēm. Jo tas ir viens no pirmajiem jautājumiem no ikviena, kurš pievienojās ekspedīcijai un kampaņas norisei. Un tikai retajam tas ir izstāstīts - svarīgāk jau ir, lai katram tas jūras stāsts veidojas savs.

Jā, kā tad sākās Mana Jūra stāsts?  Vai tad, kad jaunībā tika noieti veseli posmi individuāli - līdz pagurumam un transam ienirstot dabā un tā pa īstam sajūtot tās skaistumu un spēku, un gūstot pārliecību, ka ar  neko daudz jēgpilnāku par dabas aizsargāšanu XXI gadsimta straujumā savu dzīves laiku piepildīt nevar? Ne tādu abstraktu aizsargāšanu, ne tādu donkihotisku, bet tādu personisku. Varbūt latvisku sava kaktiņa un sava stūrīša nosargāšanu.

Vai tas sākās tad, kad sākām strādāt kopā ar Baltijas jūras valstu kolēģiem par jūras piesārņojošo atkritumu tēmu un ilgi lauzījām galvu, kā lai stāstu par situācijas nopietnību pastāsta Latvijas sabiedrībai? Turklāt, kā lai pastāsta tā, ka sadzird. Jo nav jau tā, ka neviens nezin ābeču lietas - ka atkritumus mest ir slikti, un ka piekraste un jūra pēdējās divu paaudžu patērētāju sabiedrības un pūt un palaid kultūras bezrūpības rezultātā kļūst arvien piesārņotāka. Un, ka it kā ikdienišķā atkritumu tēma nav tikai estētiska neērtība, bet arvien vairāk nopietna ekoloģiska problēma, kas robežojas jau ar katastrofu. Kā lai pastāsta to stāstu, neieslīgstot vulgārā skolmeistara pozā un vienlaikus neuzurpējot pretenzijas uz to, ka atkritumi ir lielākā problēma Baltijas jūrai - piesārņotākajai jūrai pasaulē? Jo tā nav.

Vai tas sākās tad, kad guvām iespēju šo sen loloto iniciatīvu īstenot ar domu un nelielām bažām, ka tas gan būs vienreizējs pārbaudījums un piedzīvojums un pieredze. Tobrīd mēs nemaz neapsvērām domu un iespēju, ka kampaņa izaugs tā, kā tas ir noticis. Vai tas sākās, kad kājas pirmo reizi pēc 500 kilometriem mina Ainažu molu pēc mēneša dabā, satiekot un piedzīvojot tik daudz, cik vienā mēnesī grūti satilpināt.

Kas to lai zina. Bet ir tādi mirkļi, kas iespiedušies atmiņā, kas liek smaidīt un priecāties.

* * *

Pirmais - diena pirms Marlin projekta nodošanas, kad bija izdevies ar apbrīnojamu vieglumu pārliecināt kolēģus, ka šis ir veids, kā var nodot un parādīt Baltijas jūras un piekrastes problēmas arī citiem, turklāt apejot visas tās falšās un ķeksīša lietas, kas diemžēl mēdz projektu ritma steigā notikt. Un tad bija tāda reti piedzīvota dinamika, kad visi likām galvas kopā un Sintijai (Vides izglītības fonds) zibēja acis, liekot uz papīra trako ideju, pārvēršot to skaitļos, grafikos un aprēķinos.

Otrais - kad Vides izglītības fonda ziemas darba plānošanas sanāksmē Kuivižos ar nežēlīgu vēju un ledus lietu aiz loga mēs bijām nostādīti fakta priekšā, ka jā - Mana Jūra būs. Jau pēc pieciem, sešiem mēnešiem. Un, ka mums ir atkal jātulko atpakaļ skaitļi un grafiki un aprēķini uz ideju un to, kā to paveikt praktiski. Un mēs sēdējām uz grīdas - Ilze, Daniels, Agris un Sintija (visi no Vides izglītības fonda) - un plānojām, un plānojām. Un nedaudz baidījāmies. Un izdarījām daudz drosmīgu lietu, kas lika pamatus mūsu turpmāko gadu darbam. Un pieļāvām daudz kuriozu kļūdu - piemēram, nospraužot maršrutus kartē pēc taisnas līnijas principa un domas - ai, trīsdesmit kilometri dienā, tas taču sīkums.

Trešais – pirmā brīnuma, satraukuma un sākuma sajūtas nakts pie jūras pirms 2012. gada ekspedīcijas sākuma, kad vējš drebināja pasauli, it kā uzdodams jautājumu par mūsu nodomu nopietnību.

Un tad jau uzreiz sākās arī pirmais kampaņas gads, un Mana Jūra sāka augt un apaugt ar leģendām un cilvēku entuziasmu, un darbu, ko izdevās paveikt, apkopojot datus no vairāk kā trīsdesmit vietām piekrastē. Šāda informācijas un datu apjoma joprojām nevienai citai Baltijas jūras valstij nav. Nav arī privilēģijas uz smilšainām, bieži vien pat neskartām pludmalēm 500 kilometru garumā. Bet nebija jau tā, ka mūsu pārliecība netiktu pārbaudīta – pa virsu neziņai, kā vispār mēs uz papīra saplānoto maršrutu praksē veiksim, pa ceļam uz Nidu iepriekšējā vakarā no klausīšanas atteicās visa autotehnika. Un ekspedīcijas pirmajā rītā nevis busiņš lepni pieveda mūs maksimāli tuvu robežai ar Lietuvu, kur bija plānota pat dažu prominenču piedalīšanās, bet mēs solidāri uz Liepājas šosejas stūmām busiņu tā, lai tas vispār varētu apgriezties un vidēji badināta bērīša ātrumā traukties tuvāk Liepājai, kur to gaidīja neskaidrs liktenis.

Mēs palikām uz šosejas pie Latvijas – Lietuvas robežpunkta, piesprieduši savam uz sienas kartes nospraustajam pirmās dienas maršrutam kādus sešus kilometrus klāt. Tad bija pirmā diena, kad vakarā iesoļojām ap deviņiem nometnē Jūrmalciemā, jūtoties it kā jūra būtu nedaudz piesmējusi mūsu ambīcijas un, jokojoties par pilsētniekiem, salauzusi abu kāju pēdas un pašus pametusi krastā žūt, saskaņā ar dabas taisnīgajiem likumiem. Bet jā, jau pirmajā vakarā mēs satikām fantastisku namatēvu, kas joprojām dzīvo līdz un palīdz ar pieredzi kampaņas norisei. Un mēs cēlāmies nākamajā dienā un, jā, ar to arī sākums bija dots vienai no leģendārākajām jūriešu frāzēm - deviņos monitorings!

Jau pirmajā gadā, satiekot cilvēkus, kuri nāca piedalīties, un redzot, ka viņi dodas prom skumji un nedaudz atrauti no sevis dēļ tā, ka nevar palikt piedzīvojumā vēl vienu dienu, un, kas ne mazāk svarīgi - domīgi, ieraudzījuši un ar savām rokām un cimdiem izjutuši uz savas ādas patieso situāciju piekrastē, kļuva skaidrs - šis ir pirmais , bet ne vienīgais gads.

Un mums izdevās uzdrošināties un sagādāt otro gadu. Pirmais bija devis savas mācības, un Baiba ar Zani otrajā guva jaunas, divatā uz saviem pleciem un nervu šūnām (kas mēdz atjaunoties tieši ejot gar jūru) iznesot darba apjomu, kas darāms trīsreiz lielākam cilvēku skaitam. Jo mēs jau nepratām tā vienkārši atkārtot. Un arī negribējām. Mērķis Mana Jūra iniciatīvai nekad nav bijis un nebūs tikai noiet kādu nogriezni gar krastu. Tā ir tūrisma firmu, iemīlējušos romantiķu pārīšu un skolas ekskursiju niša.

Mērķis ir izzināt, ieraudzīt pašiem, likt ieraudzīt citiem un pastāstīt, kas notiek ar mūsu jūru un piekrasti. Tādēļ otrajā gadā Mana Jūra ekspedīcija apauga un savijās ar daudziem krāsainiem dzīpariem, kas nu jau šķiet esam neatņemama tās daļa. Zaļās nodarbības, kas sniedz ikvienam iespēju iepazīt gan to, kas ir piekraste no dabas viedokļa, iepazīt un izzināt to, kas notiek ar Baltijas jūru, kā arī aizdomāties un novērtēt jūras nozīmi mūsu kā valsts un tautas vēsturē. Klātesamība publiskajos pasākumos - sākot ar festivāliem piekrastē, kas parasti atstāj aiz sevis divas naktis prieka un vides problēmas veselām desmitgadēm, pilsētu un zvejnieku svētkos, kur cilvēki pulcējas priekā un izklaidēs, kas it kā veltītas jūrai, bet ne vienmēr par to pat atceras. Un jā, Mana Jūra jau neatņemamā izteiksmes forma mākslas un kultūras valodā, kas ir būtiska valoda un nenovērtēta pietiekami - Mana Jūra skan koncertu cikls piekrastes spēka vietās. Arī Piekrastes balva – aicinot arī pateikt paldies tur, kur nāktos pateikt paldies.

Šis bija trešais gads. Gads, kurā ne tikai audzējām kvalitāti klāt iepriekšējā gada jaunajām idejām, bet atkal mēģinājām darīt ko jaunu, citu un varbūt neiespējamo - atgādināt un aizraut cilvēkus ar stāstu par skaistumu un to, ko jūra mums katram nozīmē un sagaidot, varbūt nedaudz vieglprātīgi, ka caur to katram ir jāierauga un jāsaprot nepieciešamība jūru un piekrasti aizsargāt. Sākot ar sevi.

Un, lai gan, lasot šīgada piezīmes, acīs bieži vien krīt virspusē esošās ikdienišķi cilvēciski civilizētās noskaņas par to, kā XXI gadsimta cilvēkam ir sevi jāsalauž, satiekoties ar dabu, kā ilgām pēc dušas un delikatesēm, no jūras visi, kas pabijuši Mana Jūra piedzīvojumā, aiziet citādi kā atnākuši - iepazinuši un vairāk iemīlējušies dabā, arī gatavāki ne tikai pastāstīt citiem, bet paši aktīvi nesamierināties ar jūras un piekrastes zaudēšanu.

Vai to, kas pievienojās, nebija pārāk maz? Vai un kā izdevās uzrunāt pārējos - ārpus to loka, kam izdevās pievienoties? Par to man nav noteiktas pārliecības, jo nācās redzēt daudz ko brīdinošu - cilvēki ir spējīgi mierīgi uztvert un vienaldzīgi tolerēt jūru nogalinošo cūcību sev apkārt, bērniem spēlējoties pa liedagā sadedzinātu riepu atlieku kaudzēm, izsmēķu smilškrāsas paklāju un starp ūdenī peldošām plastmasas maisiņu salām.

Atklāsme, ka mēs esam sākuši mierīgi uztvert kā normu to, ko esam nodarījuši jūrai, pārvēršot to par plastmasas zupu ar blakusstāvošu pelnutrauku - liedagu, nav patīkama. Jo, ja mēs nevaram izcīnīt cīņu par tik elementāru problēmu kā jūras piesārņojošie atkritumi, kurai ir tik vienkārši iemesli, ka problēmai vispār nevajadzētu pastāvēt, un kur faktiski jau mēs instinktīvi nojaušam un zinām gan lielākās sāpes, gan efektīvākos risinājumus, nav nopietni cerēt, ka ap Baltijas jūru dzīvojošajām sabiedrībām beidzot izdosies veiksmīgi un ar rezultātiem sākt risināt lielās un ilglaicīgu ieguldījumu prasošās ekoloģiskās problēmas.

Mūsu izvēlētā fokusa tēma – atkritumi - ir kā lakmusa papīrs cerībām Baltijas jūru saglabāt dzīvotspējīgu nākošajām paaudzēm. Brīdī, kad mēs piedraņķētu krastu, jūru un kāpas uztveram par normu, mēs esam zaudējuši jūru, tik vienkārši tas ir. Bet šie stāsti ir citai pārdomu sērijai, kas sekos blogā.

Tādēļ pašā laikā šīgada kampaņai pievienojās jauna iniciatīva - Mazās talkas. Sakoptība un tīrība, tāpat kā to pretpoli, ir lipīgas. Katru dienu mēs ar negaidītu prieku un aizrautību inficējām ar tīrības dziedējošo vīrusu vietas apkārt oficiālajām monitoringa vietām, kas neiesniedzas kāpā un ir strikti noteiktas un nemainīgas. Arī gājiena laikā, bieži vien spiežoties starp saērcinātiem, pārsteigtiem vai pēkšņi sakaunējušamies atpūtniekiem darījām to pašu. Un arī uz savas ādas izbaudījām, pirms mācam citus zaļi dzīvot, kā tad pašiem izdodas ar zaļo dzīvošanu, kampaņas praktiskajām lietām piemērojot Vides izglītības fonda zaļo pasākumu norises kritērijus. Un, jā, zaļi dzīvot ikdienā ir daudz jāmācās arī zaļi domājošiem.

Vēl jāatzīstās, ka šo gadu mēs gaidījām ar nelielām bažām par mūsu izpētes darbu. Paralēli visiem skaistajiem un bildēs redzamajiem ekspedīcijas un to pavadošo iniciatīvu notikšanas mirkļiem, zem segvārda monitorings deviņos slēpjas nopietns, neviena cita neveikts, bet vajadzīgs izpētes un datu apkopošanas darbs, kura tapšanā iesaistījās katrs līdznācējs un līdzjutējs. Šis gads bija diezgan būtisks, jo tajā bija jāsaņem spriedums - vai mūsu apkopotie dati parāda tendences un problēmu zonas piekrastes un jūras apsaimniekošanā, vai ir tīri situatīva mirkļa fotogrāfija. Un mēs tādu guvām. Apstiprinājumu, ka mūsu izvēlētā ANO metodoloģija ir pareiza Baltijas jūras situācijai. Varētu teikt – par laimi! Jo ieguldītais darbs nav bijis veltīgs. Bet varētu teikt arī – diemžēl. Jo bilde, kādu parāda mūsu nu jau trīs gadu dati, nav nekāda glaimojošā. Un tik skaists būtu bijis brīnums, kas liktu mums teikt – piekraste paliek tīrāka!

Bez jūras piesārņojošo atkritumu izvērtējumiem šogad kampaņas ietvaros tika likti droši, lai arī avantūristiskā veidā, asniņi un pamati vēl apjomīgākai piekrastes situācijas diagnosticēšanai. Kopā ar sadarbības partneriem, kurus atradām pēc iepriekšējo gadu pieredzes uzkrāšanas, pirmo reizi tik nopietni pētījām arī krastu. Rezultātā mums ir vairāk kā 1500 fiksētas izejas vietas piekrastē un unikāla datu rinda par katru, kas sniedz ne tikai atkritumu noslodzes reālā laika bildi, bet arī atbildes uz jautājumiem, kas Latvijā virmo gaisā visās nu jau desmitiem gadus ilgušajās diskusijās par piekrastes apsaimniekošanu. Par to, kā tad īsti ir ar iespējām piekļūt jūrai, par to, kādu iespaidu atstāj principiālais, bet bezjēdzīgais kašķis starp valsti un pašvaldībām par atbildībām piekrastes apsaimniekošanā, par to, vai atvieglojot un labiekārtojot piekļuvi piekrastei, mēs mazinām vai palielinām cilvēku radītas briesmas jūras un piekrastes ekosistēmām. Un vēl par daudz ko citu.

Tas nozīmē, ka, pateicoties tulznām uz savām pēdām, ikvakara nogurumam un nelielai panikai pašlaik, kad visi apkopotie dati jāliek sistēmās un uz kartēm, mēs tomēr vēl labāk zinām, kas, kā notiek piekrastē. Un kas nenotiek. Un, jā, ar to mēs vairs neesam tikai jauka, traka un skaisti iedvesmojoša iniciatīva, bet spēks, kas veicinās pārmaiņas un uzlabojumus. Jā, protams, mazs spēks, bet jūs jau visi ziniet fizikas likumus.

Par to visu stāstīsim jau septembrī, noslēdzot šīgada kampaņas norises un iezīmējot jauna darba cikla sākumu. Tiesa gan, jau tagad ir skaidrs, ka īstenībā mums ir visi instrumenti, lai situāciju piekrastes apsaimniekošanā uzlabotu un ilgtspējību pārvērstu no skaistiem, uz papīra esošiem saukļiem par piekrasti kā nacionālo bagātību, praktiskā rīcībā. Trūkst tikai drosmes un gribēšanas un varbūt par maz ir bijis tādu cilvēku, kam rūp jūra. Bet nu jau tādu ir par kādu saujiņu vairāk.

* * *

Tas būtu viss par Mana Jūra jēgas arheoloģiju, tagad par futuroloģiju.

Jo šis gads nav beigas Mana Jūra stāstam. Tas, kā vienmēr ar mums gadās, ir kaut kā jauna sākums. Jau nākamgad jūnijā pulcēsim visus uz Mana Jūra ceturto piedzīvojumu. Jā, tieši jūnijā, jo Latvija nākamgad būs Eiropas centrs, vismaz uz pusgadu. Un jūnijā pulcēs lēmumu pieņēmējus no visām Baltijas jūras valstīm. Un tā ir lieliska iespēja parādīt pasaulei mūsu jūru un krastu, izstāstīt un nodot ziņu par tās sasāpējušajām problēmām, kur neiztikt ar plūšanu pa straumi un papīru pārbīdīšanu. Un tā ir lieliska iespēja paust visapkārt Baltijas jūrai esošo sabiedrību solidaritāti jūras problēmu steidzamai risināšanai.

2016. un 2017. gadā Mana Jūra atgriezīsies pie dabas aizsardzības tēmas un sabiedrības iesaistīšanas vides problēmu risināšanā ar pavisam jaunu stāsta pavērsienu. Jo mēs esam redzējuši, par spīti fona vienaldzībai un problēmu, ka cilvēkiem rūp notiekošais. Un, apvienojot vai vismaz liekot kopā informāciju par šiem centieniem, mēs noteikti varam nonākt soli tuvāk praktiskiem Baltijas jūras un Latvijas piekrastes problēmu risinājumiem. Tie dažreiz ir tik vienkārši!

2018. gads ir mūsu valsts simtgade. Un kas tā būtu par vienreizēju dāvanu no visiem mums saņemties un uzdāvināt simtgadē tīru piekrasti visā tās garumā! Tieši tādu dāvanu kopā ar visiem jūriešiem arī mēs grasāmies sarūpēt.

* * *

Diena pie Miķeļbākas ir pārvērtusies vakarā pie Miķeļbākas. Jūrai ir cita krāsa un skaņa – tāda, kas aicina uz mieru. Tādēļ ar jau pateikto laikam arī pietiks. Uz satikšanos piekrastē vai kopīgos darbos!

Vēl tikai pāris rindkopu par manu Mana Jūra stāstu. Diemžēl man vēl nav izdevies mērot ceļu gar piekrasti tīrā gājēja statusā – pēc tā mēs visi no Vides izglītības fonda komandas dažreiz skumji priecīgā pašironijā utopiski ilgojamies. Bet man ir bijusi cita privilēģija – esmu visu Latvijas piekrasti mērojis jau divas reizes visā tās garumā. Pirmo reizi ar atklājēja prieku un satraukumu, šogad ar zinātkāri, ko jaunu ieraudzīšu un prasmi paraudzīties dziļāk piekrastē notiekošajā, piefiksējot izmaiņas, kas notikušas. Un abas reizes ir pavadījušas pārdomas, kas pēc tam rudens un ziemas sezonās liek atgriezties pie vasaras vēl un vēl.

Mana Jūra man ir sniegusi prieku, jēgas atjaunotni turpināt darbu vides aizsardzībā, kas īstenībā mūsdienās pārējos vienpadsmit mēnešus gadā ļoti maz atšķiras no ikdienišķa biroja darbinieka darba. Mana Jūra man ir sniegusi iespēju būt īstam un satikt īstus cilvēkus. Un būt pārsteigtam – ne tikai par dabas skaistumu, ar ko esam pārlieku izšķērdīgi apdāvināti, bet arī par to, cik daudz un cik negaidītās situācijās izrādās, ka tādu cilvēku, kam rūp daba, ir tik daudz.

Mana Jūra arī ir devusi nežēlīgi skaudras atklāsmes par to, cik tālu mēs esam aizdzīvojušies un nodzīvojušies. Ka joprojām, par spīti visam, ko, vēl pamatskolas solā sēžot, māca elementārākās ekoloģijas atziņās, mēs apkārtējo vidi uztveram tikai kā iegribu un manipulāciju telpu sev apkārt, nevis kā sistēmu, ar ko esam saistīti, turklāt neatraujami.

Un vēl tā manī ir lauzusi latvieša kautrīgumu – kā tad būs, kad es te tā cilvēku pilnā pludmalē staigāšu un lasīšu monitoringā izsmēķus? Ak vai, ko tad par mani padomās – vai tad es kāds atkritumu vācējs, vai? Jā, jā, to nemaz nav viegli lauzt – pamēģiniet paši.

Ir redzēts un saprasts daudz kas tāds, ko nekad nevar iegūt tikai sekojot līdzi jaunākajām rīcībpolitikām un kabinetu intrigām, iedziļinoties pētījumos un piedaloties lēmumu pieņemšanā kabinetos un eiroremontētās sanāksmju zālēs.

Kas vēl? Ak jā, protams, mana mīļotā Mīdas citāta parafrāze, ko šajā gadījumā varētu veltīt visus trīs gadus ilgajām ekspedīcijas ikvakara diskusijām par vides jautājumiem pie ugunskura vai galda Mana Jūra nometnē – “nekad nešaubieties ka pat maza saujiņa aizrautīgu un darīt gribošu cilvēku var mainīt pasauli. Jo, patiešām, tas ir vienīgais, kas pasaules vēsturē notiek”.

* * *

Vienā no skumjākajām šīgada kampaņas dienām, kad mēs Engures novada pāris monitoringa vietās bijām atraduši vairāk atkritumus nekā visos iepriekšējos trīssimts kilometros no Nidas līdz Engurei kopā, es vakara krēslā soļojot uz nometnes vietu ieraudzīju divus stāvus – vienu lielāku un vienu maziņu, kuri ar grābekļiem kaut ko darīja saulrietā. Mani pārņēma ziņkāre un es, neraksturīgi sev, piegāju uzzināt ko vairāk. Tie izrādījās tēvs ar meitu. Viņi bija iznākuši krastā sakopt. Lai pašiem rītdien priecīgāk atnākt. Jo viņi taču te dzīvojot. Es vēlāk paskatījos pāri kāpai – nē, tur neslējās ar roku aizsniedzamā attālumā neviena lepna privātmāja ar brīdinājuma zīmēm par privātīpašuma tiesībām. Viņi bija nākuši kādu krietnu gabalu.

Un īstenībā jau mēs visi šeit dzīvojam. Pie Jūras, pie dabas, dabā. Lai kā arī mēs nekoķetētu ar šo domu, tas ir neizmaināmi. Izmaināmi ir tas, kā mēs dzīvojam.

Sarakstījis Jānis Ulme, Vides izglītības fonda vadītājs
Ekspedīcijas Mana jūra 2014 monitoringu meistars, datu eksperts un dalībnieks visā posmā no Nidas līdz Ainažiem
Reiņa Krastiņa foto


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv