Mana jūra stāsta (dalībnieka dienasgrāmata)

Publicēts: 10.06.2015

Mans Jūras stāsts ir samērā īss.
Tas vairāk par klausīšanos, ne stāstīšanu.
Redzēšanu, ne skatīšanos.
Iešanu, pat apstāšanos, ne skriešanu.
Būšanu šeit un tagad.

26.05.2015


Pelēkā dienā, kad arī lietus nekautrējās būt šeit un tagad liku gandrīz stabilu soli pie soļa Rīgas autoostas virzienā, nesot uz muguras trešdaļu sava svara un azotē daudziem labi pazīstamos, vemjošos uztraukuma taureņus. Devos savā pirmajā ekspedīcijā un devos tur cēlā vientulībā.
Mana Jūra 2015 te es!

4h brauciens līdz Liepājai tiek būvēts no daudz rapšu laukiem, miega un domām par spilvenu un sauso šampūnu, ko veiksmīgi atstāju mājās, Vētrasputns konfektēm, kuras kā vēlāk noskaidrosim ir ļoti viegli identificējamas ēnās, ja vēlies klusi, klusi romantiskajās lukturu gaismās teltī viens pats notiesāt.

Liepājas autoostā pirmais jūras gājējs iepazīts, ceļu turpinām kopā, kur mums pievienojas vēl 3, nu jau esam stabils 5.

Nonākot Rucavā, nonācām dilemmas priekšā, kuros ratos sēsties jeb, kurā veikalā meklēt kāroto saldējumu - "Rucavas kukulītī" vai "Latā", vienbalsīgi galvenā Rucavas veikala kārtā tika iebalsots kukulītis, kur tad apmierinājām savu negausīgo vēlmi un tad kā švītīgi tūristiņi metāmies Rucavas skavās fotoaparātiem un saldējumiem maršējot pa priekšu. Goda aplis tika izmests godam.

Pirmais vakars un nakts tiek pavadīts Papē. Tur padsmit nepazīstami cilvēki satiek viens otru, lai kopīgi dotos tur, pie jūras. Kopīga veģetāras maltītes gatavošana, kur katram, kam vēlme palīdzēt atrodas kāds burkāns, ko sagriezt vai pus puds sāls, ko tuč tuč šur tur piebērt. Sāļais humuss bija viens no gardākajiem kāds ēsts un kopīgi vienojāmies atziņā, ka turpmāk jāgatavo ārā, tur taču viss garšo labāk.

Pirmā vakara dzestrums neiedzina mūsos bijību pret tuvojošos vēso nakti, ar mutēm vaļā teju līdz pašai pusnaktij klausījāmies Inta Medņa stāstos par Papi, tur izstaigātajām takām, tur mītošajiem divkājainajiem un četrkājainajiem draugiem, to dažādajiem dzīves likumiem un tikumiem, lietuviešiem un dokumentālo filmu burvīgajiem āķiem.
Paēduši no stāstu bļodas tā pulkāk bijām gatavi doties pie miera un, ja ne gaisa temperatūra, tad doma par gaidāmo piedzīvojumu sildīja pietiekami, lai ieaijātu jūras gājējus dziļākos un seklākos miegos.
Arlabunakti, Pape.

27.05.2015

Modinātājs 7.30. un telts jau piesilusi tieši tik daudz, lai naktī savilktie 5 drēbju slāņi šķistu nedaudz lieki.

Saules sasildītie pleci un gardajām brokastīm pildītais vēders, siermaize somā un dodamies uz Nidu, tur starts mūsu turpmākajām aktivitātēm.

Pēc cienīgām izdarībām ar fotokameru un vienu kāju Lietuvā un otru Latvijā esam gatavi sākt. Ups, tā nav tā Nida. Or is it*? Blondīnēm un topogrāfiskajiem neandertāliešiem grūta dzīve.

Mūsu pirmais atkritumu monitorings 100 metros atvēra plakstiņus vairāk kā tas maz ir iespējams. Diemžēl posmā Nida - Pape pirmie 100 metri bija tikai iesildīšanās, turpinājums sekoja un bija vēl iespaidīgāks kā paredzēts. Atkritumi dažādas formas, krāsas, piederības un kapacitātes - kurpju skapis piepildītos ar pludmalē savācamo piedāvājumu, televizors un ledusskapis, daudz dažādu pudeļu un vēl daudz dažādu piekrastei sāpīgu svešķermeņu.

Posms Nida - Pape - oļains, saulains, piemēslots, pārpirkts, bet skaists.

Dienas otrajā pusē tie, kas romantiķi sirdīs devās savvaļas zirgus un govis lūkoties. Gandrīz ķermeņa siltuma attālumā no savvaļas zirgu laimīgajām un ne tik ģimenītēm klausījāmies gides stāstos par skaistuļu ikdienu pļavās, sieviešu kārtas pārstāvju iekarošanu, iespaidīgo brūnčupiņu veidošanu teritorijas iezīmēšanas nolūkā, galvenā Ērzeļa titula spožumu un postu, vienvārdsakot' meksikāņu seriāls latvju zirgu izpildījumā.

Diena siltās drēbēs un cepurē diktēja savus noteikumus un sapratu, ka bez dušas neiztikt, tāpēc, lai arī laiciņš tāds ar krampi un telefona laika ziņu kungs nesolīja neko siltāku arī naktī, metos tajā avantūrā un pie viena ievilku tur arī savu kreklu, kurš nu bija svaigi mazgāts. Tāpēc radušos iespēju gulēt šo nakti kempinga mājiņā nelaidu garām. Es un mans tīrais/slapjais krekls bijām tīri priecīgi par radušos izdevību un kā nu ne, silta sega un draudzīga kompānija spēj sasildīt arī slapjākā krekla sirdi.

28.05.2015


Pape - Jūrmalciems

Diena ar plikām pēdām, atvērtām acīm un domām, kas lido ātrāk kā kaijas, kuras, starp citu, kaut kā aizdomīgi maz tur samanīju.


Dodamies pretim Jūrmalciemam un viņš mums.

Domājot par šo gājienu, domāju par sevi un savas vēža domu skartās galvas izvēdināšanu, domāju, ka, lielākoties, iešu viena, iešu un kaut ko sapratīšu. Domāju, domāju, domāju. Pārāk jau daudz atkal domāju, ka zinu visu kā būs. Lai arī esmu uz tā kuģa ar pīpi stāvējusi, tomēr prast to vēl neprotu un to dzīve vienmēr diezgan uzskatāmi parāda, tāpēc arī nebūšana vienai, lielisku cilvēku satikšana, domu un pieredzes apmaiņa bija tas, kas man bija vajadzīgs un esmu neizsakāmi priecīga par situāciju, kurā dzīve mani iemeta. Še tev, viszine!

Jūrmalciemā savā paspārnē mūs ņēma lielisks saimnieks vārdā Imants. Ļāva gan izgulēties savā aizjomā, tapt atkal tīriem, mesties brīvdabas skābeņu sirojumos un vēl brālīgi ar kartupeļiem padalījās, lai mums tā skābeņu zupa smeķīgāka izdodas. Skābenes saēdos svaigā veidā un vēl pielasīju zupai, Lasot skābenes, iepazinos ar devīgo priedi, tās jaunos dzinumus ēdu pati un devu draugiem, no tās pumpuriem uzlējām gardu tēju, tovakar bijām par pāris centimetriem tuvāk dabai kā ikdienā.

Šo dienu laikā saēdos tik daudz priežu dzinumu, ka šaubām nav vietu, no manis augs priede!

Krēsloja, ugunskurs čurkstināja pāris neveģetāru desiņu, lieliska kompānija, stāstu stāstīšana un vargāna skaņas.
Arlabunakti, Jūrmalciem!

29.05.2015


Ap 6 līst.
Ap 7 modinātājs.
Ap 7.30 lietus dezertē, es ceļos, lieku telti pusprofesionāļa cienīgā ātrumā, gardās brokastis neizpaliek un dodamies ceļā.

Jūrmalciems - Bernāti

Šodien mums līdzgājējs - Andris Maisiņš - Vecākais valsts vides inspektors, vēl zināms kā labākais stāstnieks ar ko iet gar jūru, brist cauri mežiem, kāpt augstākajā kāpā un, kura tuvumā būt ar atvērtām ausīm, acīm un maņām. Biju pielipusi viņam  un viņa stāstiem kā magnēts. Par dzintara meklējumiem, aizsargājamiem augiem, zvejnieku būšanām, aizjomiem un noraktām kāpām, Dižkoku meklējumi, skudru skābes nogaršošana, glodenes paijāšana un vēl, un vēl, un vēl.

30.05.2015


Bernāti - Liepāja


Šis ir manas ekspedīcijas pēdējais rīts un diena, gulēt iešu jau savā gultā, laikam, arī kājas to zina, tāpēc šorīt pārsteidza ar pāris tulznām, sak' laiks mājās posties, mīļā! Taču es jau ar neesmu vakarējā un pāris pufīga plākstera kārtu un esmu gatava pēdējam posmam.
Tik pat vajadzīgs kā pufīgais plāksteris ir bijis viss šis piedzīvojums man.
Cilvēki. Domas. Piedzīvotais. Jūra. Mana jūra.

Turpmākie plāni, kas man ar jūru jau ierakstīti plānotājā ir viens nesankcionēts mini gājiens vēl šovasar kādā no posmiem, ko vēl neesmu gājusi un Mana Jūra 2016.

Krista Pērkona,
kampaņas "Mana jūra 2015" dalībniece

*vai arī ir?


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv