Mana jūra. Svētā nevainība - benčiki

Publicēts: 08.06.2015

Ekspedīcija “Mana jūra” ir tāds pasākums, kur cilvēki iet gar jūru (daži no viņiem tik ilgi, līdz kājas saiet putrā) un katru dienu veic atkritumu monitoringu. Vienkārši sakot, tā ir rakāšanās pa mēsliem. Tomēr tik vienkārši teikt nedrīkst. Monitorings nozīmē, ka tiek savākti, saskaitīti un sagrupēti visi iespējamie atkritumi. Priekš kam?

Lai mēs zinātu, kur ir kādi atkritumi un varētu kratīt ar pirkstu netīrāko pašvaldību virzienā. Un lai tad, kad atkal būs jānorok pudeļu depozītsistēma, vismaz varētu parādīt kaut kādus skaitļus, kas pierādītu, ka tā ir branga problēma.

Pats par sevi tas nav nekas baigi interesants cilvēkiem, kurus neinteresē atkritumu apsaimniekošana. Toties gan jau lasītāju vidū ir gana daudz smēķētāju. Šis raksts patiesībā būs par lietu, kam Jūs pieskaraties itin bieži – cigarešu izsmēķi jeb benčiki. Tad, kad gājiena “Mana jūra” kungi un dāmas veic monitoringu, atsevišķi tiek skaitīti benčiki un visi pārējie atkritumi. Ne jau tāpēc, ka mēs paši tā būtu iedomājušies. Strikti un godīgi sekojam ANO izstrādātajai mēslu monitoringa sistēmai. Tas nozīmē, ka visā pasaulē pētītāji atsevišķi izceļ tieši benčikus. Kāpēc? Ar ko tieši šie atkritumi ir īpaši? To ir tik vājprātīgi daudz, ka, ja tos pludmalē uzskaitītu tāpat kā jebko citu, visiem pasaules monitorētājiem būtu jāsanāk kopā. Un arī tad viņi spētu nomonitorēt vien kaut kādu Durbes lieluma pilsētu.

Tātad cigarešu izsmēķu pludmalēs ir vājprātīgi daudz. Tā pati par sevi nav nekāda problēma – arī smilšu pludmalē ir daudz. Vienīgi ļaudis mēdz domāt, ka benčiks ir tāds nekaitīgs nieciņš, kurš sastāv no pieneņpūkām vai kā cita, kas tūliņ sadalās un nevienam nekaitē. Es pati savulaik tā domāju!!!

Tomēr tā nav. Benčiki ir šausmas. Pirmkārt, nekas tur nesadalās. Labi, pārspīlēju – benčiki sadalās, bet kādiem desmit gadiem būs jāpaiet. Cigarešu izsmēķi ir apmēram plastmasas izstrādājums. Filtri tiek gatavoti no tā paša materiāla, no kura, teiksim, saulesbrilles, fotofilmas vai tās plastmasīgās pokera kārtis. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ pludmales nav pilnas ar fotofilmām.

Slikto benčiku ietekmju ir gana daudz, lai paliktu jau garlaicīgi tās klausīties. Bet, ja jau visiem ir daudzmaz skaidrs, ka smēķēšana izraisa visādas slimības, būtu neloģiski iedomāties, ka cigarešu izsmēķī nav nekā ļauna. Protams, kad tas nonāk, piemēram, ūdenī, šīs vielas jestri taranē tur dzīvojošos. Bebru plaušu vēzis nav sevišķi pētīta slimība, bet nedodu ne pieci, ka eleganta benčika ielidināšana ūdenī tādu varētu veicināt. Arī nav jābūt ar sevišķi augstu intelektu apveltītam, lai saprastu, ka zivis, kas dzīvo kancerogēnu vielu zupā, šīs vielas uzņem tik brangi, ka pietiek arī cilvēkam, kurš šo zivtiņu pēc tam apēd.

Maziem bērniem ir tendence pasauli iepazīt, bāžot lietas mutē. Pati zinu, jo reiz apēdu vairākas kapeikas. Arī cigarešu izsmēķi ir gana mazi, lai ielīstu jebkurā mutē. Vienīgi tie varētu būt neveselīgāki, jo to sastāvā esošās ķīmiskās vielas ņipri vien uzsūktos bērneļa gremošanas sistēmā pēc tā norīšanas. Kaut kā jocīgi, ka, gods godam, apmēram pēdējo 10 gadu laikā esam iemācījušies nepīpēt bērnu klātbūtnē, bet sniegt viņiem iespēju aprīt benčikus – to gan vajag! Varbūt tomēr nevajag. Un arī visi ūdens un sauszemes dzīvnieki būs pateicīgi, ja tomēr viņu ēdienkartē uzkodu sadaļā nebūtu cigarešu izsmēķu. Un arī “Mana jūra” dalībniekiem apnicis lasīt tos benčikus.

P.S. Raksta tapšanas laikā izpīpētas 2 cigaretes, neizmetot nevienu izsmēķi. Lai pierādītu, ka to ir iespējams izdarīt.


*Bloga autore Elīna Kolāte ir projekta "Mana jūra" dalībniece.


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv