Nelabi labais

Publicēts: 24.07.2014

Vispār dīvaini. Mazais nelabums, kas aizgājušajā gadā (Mana jūra 2013) man piemetās pēc nez kuro dienu ietajiem 25 kilometriem un aši vien pārgāja, šovasar ir uzmeties tagad, kad esmu mājās, sēžu dīvānā un vēl man tikai teļļuka pulti padodiet (ironizēju, jo tēvē kastes manās mājās nemaz nav). Tā kā dīdu Mana jūra 2014 komunikācijas lietas pie datora un telefona, šogad Mana jūrā līdz šim esmu bijusi tikai 10 dienas, bet… Ir daudz „bet”. Tik daudz domājamā un vēl vairāk darāmā. Pašai ar sevi un saviem paradumiem. Bet.


Ir piemeties nelabais. Jo šaubu nav, jūra un nupat pie jūras Zaļajās nodarbībās un kaut kur arī pa ausu galam saklausītie stāsti ir atkailinājuši maņas un ļauj drošāk raudzīties pasaulē. Man uzmetas zosāda, kad tepat, četrās sienās, dzirdu radio reportāžas par Pozitivus un iedomājos, kā gan varētu izskatīties tā pludmale un jūra tur – Salacgrīvā. Man metas nelabi, kad draudzene stāsta par Roskildes festivālu, kur atkritumu mešana zemē ir 100% norma. Drusku sķebina, kad kaimiņš kārtējo reizi taisās „uz jūriņu”, jo es iedomājos, ko tas nozīmē. Vispirms piemājas lielveikals, čaukstoši maisiņi, tad vēl centra lielveikals pa ceļam, čaukstoši maisiņi, ak jā, un vēl kādas vietējās bodītes smalkmaizītes čaukstošajā papīrā. „Mazo veikaliņu risks,” tā ļaužu attiecības ar piejūras veikaliņiem trāpīgi raksturo Vides izglītības fonda vadītājs Jānis Ulme – cilvēks, kas visprecīzāk zina, kāpēc jūras piesārņojošo atkritumu monitorings ir svētīgs jūrai, un šogad pats vada ikvienu monitoringu (kopā to ir vairāk nekā visu ekspedīcijas dienu).

Trakākais, ka es jau daru tāpat. Kā tas mans kaimiņš. Gribētos ticēt – darīju tāpat. Tikai nupat es sāku redzēt no jūras puses. Ka viens sūda plastmasas gabaliņš, un tieši plastmasas piekrastes smiltīs ir visvairāk, eksistē vismaz 100 gadus. Manas acis, pateicoties jūrai kā skatupunktam, tikai tagad veras aizvien plašāk. Paldies Manai jūrai, kas mani aizvien izglīto un tirda, jo ar pirmo piegājienu (Mana jūra 2013) bija stipri par maz. Jūrai, visticamāk, nav, bet Manai jūrai ir otra iespēja – un šoreiz man tā sagadījās Mana jūra 2014.

Varbūt, ka pie vainas pumpas, kas šī gada pārgājienā sametās uz kājām? Vai tiešām no manas mīļās, draudzīgās jūrās? Varbūt, ka jūra tikai iztaisās labā, bet iekšā ir sliktā? Jūras dibenu taču es nekad neesmu redzējusi, bet ja nu tur nav tikai bagātības? Vai mēs esam pēdējā paaudze, kas bauda labo jūru? Varbūt, ka vainīgs piekrastē dzirdētais stāsts par jūras aizaugšanu, pat miršanu un to, cik ļoti tās dzīvība atkarīga no kuģiem, notekām un cita cilvēka - tātad, arī manis, radītā un, iespējams neapzināti, iepludinātā jūrā? Un kā tur vēl bija ar to, ka ikviens piekrastes atkritums var nokļūt uz mana pusdienu galda? Ka putni, dzīvnieki, zivis ir tie, kas pirmie tiek pie atkritumiem. Nu skaidrs, ka jūra nav miskaste, jūra nav tualete, un jūra nav pat vannas istaba (tas nav mīts, ka arī mājās iesaka izmantot eko produktus). Jūra ir… Jūra nav nekāds sadzīves priekšmets, ko var salabot vai nopirkt jaunu.

Es negribu, ka tik bieži kā tagad, domājot par modeli „jūra – cilvēks”, uznāk mellie. Negribu vākt atkritumus pie pludmalē izgāzušos ļaužu kāju pirkstiem vai galvām, kad viņi paši nepakustina nevienu no pirkstiņiem vai, vēl trakāk – savāc savu deķi un pārvācas uz citu vietu. Kas ir, tu neredzi, ka tu atkritumos guli – gribētos kliegt nopakaļ. Kas ir, grūti pacelt? Bet. Es noriju savu kamolu kaklā, aizskaitu līdz desmit, sāku ar sevi, velku vien to Mazās talkas cimdu rokā un – aidā! Es neesmu nekāda autsaidere, kas vazājas gar jūru, lasot atkritumus, es gribu būt meinstrīmā – izslēgt piedrazošanas funkciju kā tādu, sakopt un galu galā piedzīvot, ka tepat, kaut vai manā pilsētā Valmierā, lai piemestos Gaujas krastā, nav vispirms jāiekāpj vai, nedod dies`, jāiesēžas saulespuķu sēklu čaumalu čupā. Gribu, lai norma ir tīrs. Un, zin, kā ir, doma par tīrību mani iedvesmo.

Es vēl pievienošos Manai jūrai 2014. Un jau tagad es nevaru sagaidīt to pēdējo posmu Kuiviži – Ainaži, kad saleksim pilna mašīna lielu un mazu radinieku, un dosimies uz Manu jūru tik aizgrābti kā sauleszaķiem nosētās bērnības fotogrāfijās. Kur Baltijas jūras krastā mazais sēdēs lielajam pičpaunā, kur ņemšanās ap burgundieša atkorķēšanu būs lielāka, nekā tā malkošana, kur četrgadnieks, visticamāk, vispirms apjuks pie nometnes atkritumu šķirotāja un tad iemīlēsies tajā, kur šļakstīšanās sagādās lielāku baudu, nekā čurāšana jūrā. Mēs negribam jūrai darīt pāri. Nekā nebija. Es neiešu uz nelabo, es iešu uz labo. Tagad es zinu.

Sastapšanos ar nelabo aprakstīja Ance Krieviņa
Reina Krastiņa foto tapis Ovišu bāku muzejā


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv