Reiz, pirms finiša. Fotogrāfa piezīmes, tapušas Polijā

Publicēts: 30.09.2014

Tagad, Polijā, sēžot uz viesnīcas lievenīša, blakus diezgan aktīvai šosejai, rodas tādas nemitīgas pārdomas. Tuvojas finišs gan man, gan Manai jūrai. Un atkal galvā sēž tas lielais pārdzīvojums, ka esmu kaut ko nokavējis, un tas ir finišs, kad Mana jūra dalībnieki Ainažos pievārē pēdējo posmu, un manis tur tomēr nav. Esmu Polijā.

Maija vidū kaut kā interesanti sanāca.

Kā jau kārtējo reizi, prasīju Ilzei (Ilze Grēvele – Mana jūra 2014 pasākumu koordinatore) par nākamajiem foto/video pasākumiem, bet šoreiz viņa piedāvāja kaut ko citādāku un teica: „Sazinies ar šo meiteni (Anci – Mana jūra 2014 komunikācijas koordinatore), tālāk sarunāsiet!” Tad vēl vispār nebija saprašana, ka tas būs spilgtākais jūlija notikums un pie tam, tā kā pievienojos Manai jūrai 2014 vairākas reizes, tā sadalīti. Tālāk jau ar Anci pa telefonu runājam par šo kampaņu, nu tā kā nevarēju īsti saprast, uz pirmo sitienu domāju jau, ka nē, bet Ancei baigi labā komunikācijas piesaiste, tas tā, starp citu.

Piekritu.

Satiekoties pirmo reizi, lai brauktu uz mediju pikniku, kas vēl bija vienā no jūnija pirmajiem datumiem, pirmais iespaids, ka organizatori ļoti smaidīgi un atsaucīgi, tas jau par vienu soli iekšējam iedrošinājumam tuvāk. Sākumā gan pazinu tikai Ilzi, tāpēc, iepazīstoties ar pārējiem organizatoriem un dalībniekiem, sapratu viņu stāstu, kāpēc mēs visi esam kā salikti kopā, kā sūtījumu no debesu spēkiem saņēmuši. Vairāk gan caur objektīva aci radās tāda kopējā bilde, kas ir Manas jūras galvenie mērķi, un kāpēc Latvija ir vienīgā valsts, kur Manas jūras dalībnieki visu piekrastes attālumu mēro ar kājām.

Tālāk sekoja 1.jūlijs - ekspedīcijas starts.

Sakot, ka pirmajā dienā atmest cerības var būt slikti, šajā gadījumā to mēģināja panākt lietus, kas bija lijis vismaz jau pusdienu. Pienāca arī laiks kāpt busiņā, bija mazliet bail, bet nevarēja saprast īsti, no kā. Braucām seši cilvēki, un pirmajā stundā atrast kopīgās intereses jau sanāca ar diviem no tiem, šajā gadījumā pateicoties mīļajam Geokešingam (Geocaching).

Tagad arī saprotu, ka tā vienmēr bija viena no labākajām ekspedīcijas daļām - kopīgi atrast kādu slēpni. Interesanti sanāca arī Miķeļtornī - vakarā izdomāju iet nelielā geo izgājienā, biju viens, bet citi nezināja, kas tas ir, kopā tā nu savācāmies cilvēki 9… Ļoti jau gan gribējās dzirdēt to ārzemnieku pāri, kuriem, kamēr mēs slēpņus meklējām, esot bijusi ‘’ļoti skaista dziedāšanas spēja’’, dzirdot visas atsauksmes.

Tagad arī nesen bija koncerts Laučakmenī - un izrādās, ka Ansis (koklētājs), nāk no Limbažiem, un mana vecmamma mācījusi kādu laiku viņam matemātiku skolā. Savukārt, ejot pa vienu daļu no Kurzemes piekrastes, kaut kā nejaušām sākām iet un runāties 3 cilvēki. Izrādījās - visi pēc horoskopiem esam zivis.

Tā nu tas ir, mums apkārt ir šausmīgi daudz un dažādu cilvēku, mums pašiem nemaz nezinot, cik daudz interešu kopas var atrast starp mums visiem, un tāda galvenā atziņa, ka šis viss laiks ir kā kāpt kalnā, bet, lai nevis Mūs varētu redzēt pasaule, bet gan -

lai Mēs pasauli.

Augusta sākumā sarakstījis Reinis Krastiņš
Mana jūra 2014 fotogrāfs un dalībnieks

Fotogrāfijā Reinis Nidā


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv