Izlaidums

Publicēts: 01.07.2015

Ļoti labi, ka Jāņos mums bija brīvdienas. Īstais laiks, lai sevi psiholoģiski sagatavotu tam, ka foršākais iespējamais piedzīvojums tūliņ būs cauri.

25.jūnijā sapulcējāmies Vārzās. Ar atmiņu apveltītie pamanīja, ka tā ir tā pati vieta, kur pārtraucām ekspedīciju 22.jūnijā. Kopā bija savākušies gan jauni gājēji, gan tie, kas ar mums pavadījuši ekspedīcijas pirmo daļu. Pēdējās dienās tā kļuva par modes lietu – atgriezās ne viens vien cilvēks, kas saprata, ka nevar palaist vaļā jūru un jānoķer vēl drusciņ vēja un saules tieši acīs.

Pa ceļam uz Tūju atradām īstu oligarhu atpūtas vietu – pludmalē bija izlikti guļamkrēsli, ar kuriem ērti gāzties otrādi. Tos nekavējoties izmantojām. Tūjā pieķērām Latvijas piesārņotāko pludmali. Šajā gadījumā pie vainas ir nevis kļūda apsaimniekošanā vai kaut kādas jūras straumes, bet gan individuāls idiotisms – tās 360 naglas, ko salasījām, izčakarēja visu Tūjas monitoringu. Varētu pat teikt, ka baigi naglais monitorings.

Tūjā palikām kempingā uz stāvkrasta. Un stāvkrasti ir tā vieta, kur kaut kā biežāk nākas iedomāties par krasta eroziju. Galu galā - jo stāvāks un augstāks krasts, jo vairāk jākrīt gadījumā, ja vētra krastu nograuž. Mums domāt par eroziju ļoti palīdzēja Jānis Lapinskis – cilvēks, kurš ar šo problēmu Latvijas Universitātē strādā pēdējos 15 gadus. Uzzinājām, kāpēc ir tā, ka vienā Ventspils galā ir milzīgas kāpas, bet otrā – galīgi knaps krasts, un noskaidrojām, kura ir bijusi sliktākā vieta, kur Liepājā uzcelt notekūdeņu attīrīšanas staciju (jā – tieši tā, kur tā ir uzcelta!). Bet galvenais – tagad zinām, kur pie jūras jāceļ māja, ja negribam pieredzēt, kā tā iegāžas jūrā.

Tā kā bijām atpūtušies pa Jāņiem, tad kājās un citās ķermeņa daļās bija palicis gana daudz spēka, lai ar dienas gājienu nepietiktu. Vakarā ķērāmies pie lidojošā šķīvīša svaidīšanas. “Mana jūra” dalībnieki neiet vieglāko ceļu, tāpēc šoreiz šķīvīša mešanai obligāti bija jāpievieno "prioms". Piemēram, jāmet ar kūleni vai špagatu, vai jāuzkāpj kokā un jāmet. Kad fantāzija bija izsmelta, pārvācāmies uz volejbola laukumu un darījām to, ko tur parasti dara. Ar lidojošo šķīvīti. Kad spēki bija izsīkuši, atklājām, ka balsis gan mums vēl ir. Tās tika izmantotas, lai visiem klātesošajiem (t.i. – tiem, kas guļ blakus esošajās teltīs) par prieku izpildītu pusotru garu pūpoliņkoncertu. Pūpoliņkoncerts ir kultūras pasākums, kurā visās dziesmās īstie vārdi tiek aizvietoti ar vārdiem “pūpoliņš” vai “pūpols”. Izskanēja tādi grāvēji kā “Pūpols skrien debesīs”, “Esmu gatavs apēst pūpolu”, “Pūpolvaloda”, “Starp diviem pūpoliem”, “Pūpo, pūpo, pūpoliņi” un citi.

Rīts pēc koncerta iesākās ar atklāsmi, ka dušā par 3 minūtēm siltā ūdens jāmaksā 1 eiro. Tas būtu lieliski, ja vien ļaudis uz dušu dotos ar monētu maisiņu, bet nez kāpēc nevienam dalībniekam šāds paradums nepiemita. Bēdas par nedabūto karsto ūdeni tomēr zuda līdz ar veselas Valkas karavānas ierašanos. Tas nozīmē, ka monitoringa vadīšana sāka līdzināties Dziesmu svētkiem. Nekas – ar katru dienu darbs kļuva tikai grūtāks un grūtāks.

Jums šķiet, ka, ejot gar jūru, nav iespējams apmaldīties? Atklājās, ka tomēr ir iespējams. Ja blakus nebūtu ekspedīcijas vadītāja Mora kunga, raksta autore vēl aizvien vazātos pa Svētciema mežiem un mielotos ar koka mizām, piedzerot sūnu sulu. Tomēr neviens nepalika grauzt koku mizas un tovakar tikām pie garšīgas zupas, kas visus ļaudis iedalīja divās grupās: tajos, kas labprāt no šķīvja izlasa veselos vārītos sīpolus, un tajos, kas tos gardu muti notiesā.

No rīta sapakojāmies un dzīrāmies uz Kuivižiem. Šis posms bija ievērojams ar niedrēm un ar 
to, ka laimīgākās pārgājiena dalībnieces iepazinās ar zvejnieku, kurš labprāt dalījās ar savām sālītajām vimbām, kamēr citi cīnījās ar niedru zampām un bēga iekšā jūrā no suņiem. Tas nozīmē vien to, ka līdz ar katru noieto metru ekspedīcijas noslēgums kļuva aizvien aizraujošāks un aizraujošāks.

Kā gadījies, kā ne, tikām pie iespējas ar Kuivižu zvejnieku Skujandžu iebraukt jūrā. Šoreiz tas sanāca nejauši, jo daļa organizatoru ir īsti kuivižnieki, bet nākamgad tas jāieplāno oficiāli un ilgāk. Sākumā meitenes spiedza par laivā lidojošo ūdeni, bet, iebraucot jūrā, Skujandža atrāva vaļā divas šampanieša pudeles, lai mēs daudz mierīgāk varētu klausīties, kā te iet zvejniekiem. Noskaidrojām, ka 6 tonnas reņģu var piepildīt konkrēto laivu. Nokļuvām Kolātu mājās, kur pa kluso tika ēsts šašliks. Vakaru ievadīja duets “Dzintris Kolāts & Apšarons”. Pirmais stāstīja par to, kā sācis organizēt talkas Vidzemes piekrastē vienkārši tāpēc, ka tā vajag un var izdarīt. Otrs ir aktīvs talku dalībnieks, jo: “Šis ir mumsim krasts, nevis kaut kādim ministrim. Kurš ta cits viņu vāks?” Citāts ir diezgan precīzs, ja neskaita to, ka cenzēts. Augsti godājamais lektors Apšarona kungs ne tikai iepazīstināja ar savu motivāciju piedalīties sakopšanā, bet arī informēja klātesošos par būtiskākajiem notikumiem Kuivižu kultūras dzīvē.

Ja posms no Svētciema līdz Kuivižiem bija tāds diezgan mitrs, tad ceļā no Kuivižiem uz Ainažiem vairāk gājām pa ūdeni nekā pa sauszemi. Tas simbolizē atgriešanos pie sākuma, jo dzīvība taču galu galā radusies ūdenī. Uz pēdējo posmu bija ieradies arī Norvēģijas vēstnieks Latvijā Steinars Ēgils Hāgens, un laimīgā kārtā uztrāpīja tieši uz īsti ekskluzīvu pastaigu ar ūdeni līdz viduklim. Pārgājiena zinātnieki atklāja, ka nepieciešamas vidēji 17 sekundes, lai pieņemtu to, ka visu dienu nāksies aizvadīt slapjam. Tā kā ieradušies bija ārprātīgi daudz ļaužu, tad varēja uzskatīt, ka monitorings vairs nav monitorings – monitorings tagad ir apdzīvota vieta. Ļoti apdzīvota.

Ornitologa Aināra Auniņa lekcijas pēdas vēl aizvien redzamas ekspedīcijas dalībnieku sejās, jo 
daži izdomāja, ka vislabāk to pavadīt tiešos saules staros. Kad jau iztālēm bija dzirdamas pēdējā autobusa skaņas, tomēr viesmīlīgo saules pielieto putnu torņa pakāji pametām, lai svinīgi sasniegtu finišu. Jūra bija līdz ceļiem. Un vairāk.

Uz Ainažu mola mūs sagaidīja svētku orķestris, un tas viss līdz raudienam atgādināja mākslas filmu “Titāniks”, kurā kuģis grimst, bet orķestris tikai spēlē un spēlē. Tas bija izlaidums, tikai bez pārsaldinātām, garlaicīgām runām un nekam nevajadzīgām dāvanām. Toties ar svētku vīnu un kūkām, kas tika pasniegtas īstos stikla traukos – “Manai jūrai” nebija žēl tomēr pastibīt kastes, lai mēs varētu šo skumjo un vienlaicīgi pacilājošo notikumu atzīmēt godam. Vēl nav zināms, kādu grādu tieši ieguvuši tie, kas piedalījušies ekspedīcijā, bet noteikti tas ir kaut kas sevišķi augstā līmenī. Iespējams, “mūža foršākā notikuma” grāds.

Elīna Kolāte,
Kampaņas "Mana jūra 2015" publiciste 


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv