Mūsu pirmā nedēļa pie jūras

Publicēts: 01.06.2015

Mēnesi iet gar jūru – izklausās nenormāli daudz. Bet, ņemot vērā, ka pirmā nedēļa ir pagājusi geparda ātrumā, tad gan jau arī Ainaži būs klāt apmēram tūliņ. Te nonākam pie paradoksa – pirmās sešas dienas aizskrējušas normālam cilvēkam neaptveramā tempā, bet arī piedzīvots normālam cilvēkam neaptverami daudz.

Vēl nebijām oficiāli atklājuši ekspedīciju, kad ciemos uz kempingu jau bija atnācis Ints Mednis -  Papes dabas parka reindžers. Uzzinājām, kā Papes dabas parkā tika ieviesti savvaļas zirgi un govis, un kā apkārtnē ieviešas lietuvieši. 27. maija rītā dažādās pozās safotogrāfējāmies pie Latvijas/Lietuvas robežstaba Nidā un ar svinīgu Vides Izglītības fonda vadītāja Jāņa Ulmes runu pasludinājām ekspedīciju par atklātu. Ķērāmies pie pirmā atkritumu monitoringa. Jāatzīst, ka pirmā monitoringa laikā uzvedāmies kā nomaldījušās avis, bet ar laiku arī nāca padomiņš – tagad jau visu darām viegli, ātri un saprotam, kas notiek. Runājot par piekrastes atkritumu monitoringu, to cītīgi veicam arī visas pārējās dienas, dažreiz pat divas reizes, un nu gaidām arī pirmos rezultātus.

Gājienā no Nidas līdz Papei novērtējām lietuviešu invāziju Kurzemes piekrastē, kuras spilgtākais piemērs bija ap privātīpašumu apjozts koka žogs, kura vienīgajā caurumā uz kāpas malas eleganti atdusējās džakuzi vanna. Un dažviet bija tik akmeņains, ka nebija šaubu, kam Fredijs Merkūrijs veltījis dziesmu “We will rock you” (“Mēs būs akmens tu” – pārtulkojām ar „google translate” palīdzību). Ašākie ekspedīcijas dalībnieki devās aplūkot savvaļas zirgus, bet saimnieciskākie dzīrās gatavot ēst, lai zirgu apskatītājus sagaidītu ar kūpošām vakariņām. Cik jauki! Prieku aptumšoja vien fakts, ka zirgu fani mašīnā nejauši bija paķēruši līdzi visus pārtikas produktus, kā rezultātā mājās palikušie nevis taisīja ēst, bet gan nolādēja ēdiena aizvedējus un slinkoja. Dienu noslēdza diplomētās hidroloģijas fanes Elīnas Kolātes skaidrojums, kāpēc viņai sāp galva katru reizi, kad viņa dzird kaut ko par to, ka Baltijas jūrā nav skābekļa un tāpēc mēs tūliņ visi mirsim, redz. Galvassāpes šobrīd pārgājušas.

Nākamajā dienā tipinājām no Papes uz Jūrmalciemu, kur mūs sagaidīja viesmīlīgais "Klajumu" saimnieks Imants Pāvels un "Ciestomu" muzeja saimniece Arta Vecbaštika. Paga, nē, tas nav nekāds muzejs. Tas tikai pēc tāda izskatās. Tur ļaudis dzīvo tā, it kā nebūtu 21., bet gan 19. gadsimts. Un tā nav nekāda Dostojevska luga, šajā mājā cilvēki tiešām dzīvo tādā mīlīgā zvejnieku šķūnīša estētikā. Ja kas, zinājāt, cik smagi ir vairāk nekā 100 gadu veci Nīcas tautastērpa brunči un kāpēc apkārt piejūras zvejnieku mājām jāceļ sēta? Nu, mēs tagad zinām. Atpakaļceļā uz mājām (lasīt – teltīm) atradām skābeņu pļavu, ko arī nekavējoties lietderīgi izmantojām. Meitenes no ASV, kas ieradušās uz Manu jūru, pauda manāmu šoku par to, ka šī zāle tiek likta zupā.

Ceļš no Jūrmalciema uz Bernātiem jumtu norāva daudziem. Tas nekas, ka tas vienkārši ir ļoti skaists. Galvenais, ka satikām vides inspektoru Andri Maisiņu. Spīdeklis! Uzzinājām, kā pareizi ēst skudrskābi. Uzzinājām, kā radušās tās aizdomīgi perfektās bedres, kas raksturīgas tieši šai piekrastei. Un, kad bijām sapratuši, kā atpazīt dižkoku, izdarījām vislabāko, ko var izdarīt ar šīm zināšanām izdarīt – atklājām jaunu dižkoku, kurš līdz šim nebija reģistrēts. Sajūta apmēram kā Kolumba kungam viņa slavenajā ceļojumā.

Nākamās dienas ceļš no Bernātiem līdz Liepājai it kā skaitījās viegls – smiltis negrimst, krasts visnotaļ horizontāls. Ko vairāk vēlēties? Tomēr pamanījāmies uzskriet virsū nepatikšanām. Šoreiz nepatikšanas bija iemiesojušās kādā stingrā vēstures skolotājā. Vienkārši mūsu ekspedīcijā piedalījās arī daži skolēni, jo šādā veidā mācīties ir daudz interesantāk nekā skolas solā. Ko tur liegties, nav vērts – viņi (ar vecāku atļauju) nobastoja skolu, lai nāktu mums līdzi. Bet pēkšņi, netālu no Liepājas, pludmalē skolēni ieraudzīja skolotāju. Jāturas kopā – mēs visi kāpās iekšā. Nepietika ar to, ka slēpāmies no skolotājas, bet arī kompensējām nobastoto vēstures stundu ar dažādu Padomju laika militāro būvju apmeklējumu.

Telšu celšanu atlikām uz vēlāku un tumšāku laiku un posāmies uz kafejnīcu “Kursas putni” Liepājā, kur ne tikai paskatījāmies acīm citiem cilvēkiem, un taisījām mūzikas instrumentus kopā ar Radi Vidi Pats, bet arī iepazināmies ar Māri Putniņu un viņa multenēm. Viņš ir foršs. Tiešām ir. Kad tas tika noskaidrots, ansamblis “Manta” mums palīdzēja saprast, kas varētu būt mūsu himna. Viņu maigi un vijīgi izpildītais skaņdarbs “Nāve jūras malā” ir nopietns kandidāts uz šo vakanci. Pēcāk atpūtinājām sagurušos kaulus Karostā. Tā kā neesam gana smalki un jau nez kuro dienu staigājam trenūzenēs, tad netikām pat cietumā, bet palikām nakšņot cietuma pagalmā.

Ceļš no Karostas līdz Ziemupei bija fortiem kaisīts. Šī distance 25 kilometru garumā piedāvāja gājējam jebko – i smiltis un vēju, i taciņas kāpā, i mežiņu, i 10 upju, kurām kaut kā jātiek pāri. Tas gandrīz visiem izdevās lieliski un saslapināt kājās sanāca tikai pašā pēdējā distances metrā, kur viens pēc otra iestigām grimstošajās smiltīs. Izņēmums ir kāds kungs, kurš ļoti vēlējās nodemonstrēt, cik veikli prot šķērsot upi, lecot pār akmeņiem. Viņš kļuva slapjš krietni pirms grimstošajām smiltīm, jo sava paraugdemonstrējuma laikā pilnā augumā iežāvās upē. Apsveicam. Pēc tam visus nogurušos slājējus sagaidīja biedrības „Ziemupīte” iedvesmojošie stāsti par vietējām aktivitātēm un, pēc aptaujām spriežot, visgaršīgākā zāļu tēja visā Kurzemes piekrastē.

Ja mūsu piedzīvojumi būtu “Dvēseļu puteņa” biezuma grāmata, tad šeit aprakstītais tikai tāds 140 zīmju tvīts vien ir. Pārējais lai paliek starp mums un jūru. Bet ir viens “bet”. Ja arī Tu vēlies mazliet iziet no savas komforta zonas, bet tajā pašā laikā arī daudz mācīties par jūru un vidi ap to, un piedalīties mūsu piedzīvojumi klātienē – šajā mājaslapā ir sadaļa “Pieteikties”. Kaut uz vienu dienu, kaut vai tikai uz vie-ie-ie-ie-nu (jādzied Prāta vētras melodijā). Tici, būs tā vērts!

Elīna Kolāte,
Kampaņas "Mana jūra 2015" publiciste 


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv