Otrā nedēļa - tās vēl nav beigas!

Publicēts: 08.06.2015

Ko? Es taču tik tikko rakstīju par to, kā mums gājis pirmajā nedēļā, bet nu jau jāraksta atkal, jo vēl viena nedēļā ir riņķī. Tad jau tūliņ arī tie Ainaži būs klāt. Vai arī jāpagarina Latvijas jūras robeža un jāiet tālāk.

Nedēļu iesākām ar slājienu no Ziemupes līdz Pāvilostai, kas bija lieli svētki ikvienam, kam patīk laiku pa laikam nomazgāties – Pāvilostā bija duša, kas funkcionēja ne tikai kā higiēnas uzlabošanas līdzeklis, bet arī kā intelekta treniņš. Ūdens palaišanas programma bija tik sarežģīta, ka tikai tie, kam IQ pāri 140, spēja uzregulēt ūdeni tā, lai tas nav verdošs vai arī stindzinošs. Pāvilostā mums nebija ne lekciju, ne nodarbību. Un labi, ka ir arī tādas dienas, jo beidzot pārgurumā varējām vienkārši pasēdēt pie ugunskura un papļāpāt. Ņiprākie, protams, arī uzdziedāja. Skanēja kā skanēja…

No rīta Pelēkajā kāpā uzzinājām, kādu tēju Kalvītis dzēra, kad bija tik apslimis, ka neiebilda pret kāpas norakšanu. Posms no Pāvilostas līdz Jūrkalnei ir tāds, par kuru varētu rakstīt dokumentālu romānu, bet liktos, ka tā ir pasaka. Tas ir tas, par ko sapņo ikviens trimdas latvietis, kad svešumā sailgojas pēc Latvijas. Tur mierīgi varētu iet katru dienu un skatīties, kā tas krasts mainās. Viss izskatās nemitīgi izjucis, un koki krīt gar zemi kā tādi kokteiļu salmiņi. Tieši tur mums pievienojās arī pirmie vasaras odi. Tur arī mums uzmetās priežu putekšņi, tāpēc tagad visu, kas mums ir, ir pārklājuši dzelteni putekļi. Jūrkalne bija arī pirmā vieta, kur līdz ar mums kempingā bija vēl kāda kompānija. Šoreiz kompānija jestri dzēra un klausījās “Ace of Base” un citus deviņdesmito gadu popmūzikas spīdekļus ar pārgrieztiem basiem. Atlika lieku reizi nopriecāties par to, ka ekspedīcija notiek laikā, kad tūrisma sezona vēl īsti nav sākusies, tāpēc citus ļaudis blakus savām teltīm sastopam reti. Tomēr foršāk klausīties jūras šalkoņu, nevis, piemēram, to pašu “Ace of Base”.

Posmā no Jūrkalnes līdz Užavai bija noteikts, ka mums jāiet līdz Užavas upei, ko varēs atpazīt pēc tā, ka tai kaut kur pāri būs tilts, jo to tā vienkārši pārbrist nemaz nevarot. Sevišķi jautrs šis pārgājiens izvērtās kādam puisim, kurš bija gana ņiprs, lai Užavas upi neuzskatītu par kaut kādu šķērsli un vienkārši tiktu tai pāri pats saviem spēkiem, ignorējot ne tikai tiltu, bet arī faktu, ka tas ir galamērķis. Tā šis puisis aizgāja tālāk un attapās jau tad, kad iztālēm redzēja Ventspili. Nu, neko, beigās tomēr tika līdz mājvietai un it nemaz nerādīja drūmu vaigu, jo pa ceļam bija redzējis dažnedažādus meža zvērus: vilku, ezi, zaķi, briedi un vairākas bites. Pa to laiku ar pārējiem strādāja Elīza Kerē no Francijas. Elīza ir meitene, kas šobrīd brīvprātīgi strādā mūsu draugu organizācijā Homo Ecos un zina, kā ar spēļu palīdzību bērniem stāstīt par vides problēmām. Tā kā mūsu kompānija sastāv no bērniem un pieaugušajiem, kas ir absolūtā bērna prātā, tas bija tieši laikā. Uzzinājām, piemēram, to, cik vājprātīgi ilgs laiks nepieciešams, lai sadalītos pamperi.

Nākamajā dienā tad beidzot gājām uz Ventspili, kur iepriekšējā dienā teju bija nokļuvis puisis, kurš bez problēmām var šķērsot jebkuru upi. Vispār viņš varētu izsisties transporta jomā. Kā kuģis.

Kaut arī ļoti atbildīgas personas vai visas kāpas piebāza ar koka un akmens bultām, kurām vajadzētu norādīt uz mūsu naktsmītni, tomēr daļa tik maldījās un maldījās pa tām kāpām, tā arī neuzskrienot virsū sarūpētajām norādēm. Nonākšana Ventspilī bija svētku diena, jo bija lieliska iespēja izmazgāt drēbes Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā. Tā kā mēs kaut ko mēdzam rakstīt un arī tulkot tajos gadījumos, kad ar mums ir ārzemju viesi, tad tā īstā vieta mums! Sevišķu prieku radīja vakars, kad tika nolemts gatavot vakariņas, bet – vai, tavu bēdu – izrādījās, ka mūsu katliņu kāds čaklītis ir aizmirsis Užavā. Tas uz atgriešanos! Tiešām uz atgriešanos, jo ekspedīcijas cilvēktiesību komisāram (t.i. – cilvēkam, kas rūpējas par to, lai visi būtu paēduši un padzēruši) nekas cits neatlika kā Užavā tiešām atgriezties.

Bija mazliet jāatpūšas, tāpēc visu nākamo dienu nevienam nekur nebija jāiet un palikām Ventspilī. Tur Kolātes jaunkundze pirmoreiz mūžā sniedza lekciju guļošiem cilvēkiem. Tā gan nebija viņas pirmā lekcija vispār – pirmā bija nedēļu iepriekš (...). Klausītāji atradās horizontālā stāvoklī kāpās, kamēr lektore viņiem stāstīja par aļģu ziedēšanu. Un, kaut arī ļaudis vāļājās pa zemi, viņi noteikti nebija aizmiguši, jo kādā mirklī lekcija pārauga pat visnotaļ sakarīgā diskusijā.

Vakarā priekšā svarīgs notikums – pilsētas smukākajā bibliotēkā mums savus jūras stāstus stāstīja dzejnieki Andris Akmentiņš un Uldis Bērziņš. Bija izcili! Ne mazāk labi spēlēja grupa “Zāle”, kas dažu labu aizkustināja līdz trīcēšanai. Pa dienu dažs bija paspējis izmantot ielūgumu Rakstnieku mājā nobaudīt zivju zupu, bet pēc bibliotēkas pasākuma jau ikviens bija aicināts izteikti neformālā gaisotnē pasēdēt ar mūsu Akmentiņu un Bērziņu. Ja man būtu teikšana, es tur sēdētu vēl aizvien. Sevišķs prieks par grupas “Zāle” dalībnieci, kas nolēma, ka mūsu un jūras kompānija ir tik patīkama, ka ne uz kādu Rīgu nav jābrauc, bet vismaz dienu jāpaiet kopā ar mums. Jā, tā jūras mīla ir izteikti lipīga kaite.

Kamēr vieni jūrnieki Ventspils pludmalē ultrasvinīgi pacēla Zilo karogu un atklāja sezonu, tikmēr citi “Mana jūra” dalībnieki apņēmīgi tipināja uz Ovīšiem. Esat kādreiz bijuši koncertu bākā? Nu, mēs esam. Ģitārists Miks Akots spēlēja tā, ka viņu vispār nevarēja redzēt, bet tas netraucēja skudriņām skriet pār mūsu sagurušajām mugurām. Sevišķs prieks sagurušajām mugurām un kājām bija fakts, ka, kā gadījies, kā ne, ekspedīcijai bija pievienojusies kāda fizioterapeite, kas varēja sākt vest kārtībā raksta autores ceļgalus, kas pārgājiena laikā bija pamazām sagājuši putrā.

Svētdienas vakarā, kad atradāmies Miķeļtornī, mums piezvanīja vides žurnāliste Anitra Tooma, kuras lekcija bija paredzēta pirmdien: “Čau, skatos, jums 3 lekcijas rītdien. Varbūt es varu pie jums atbraukt tagad, lai rītdienu nesačakarētu?” Tā iet, ja nevar sagaidīt mūsu ierašanos! Drīz arī tie Ainaži atbrauks pie mums. Tā Anitra arī atbrauca un izrādīja visus viltus ekolīdzekļus, kā arī pastāstīja, kam jāpievērš uzmanība, lai mēs tiešām nopirktu īstu ekoproduktu, nevis kaut kādu apšaubāmas izcelsmes lietu, kas uzdodas par īsto ekomānu. No rīta nospriedām, ka plastmasas kastītes, no kurām ēdam, nogalina.


Ikvienam novēlu sekot mūsu jaunajai fizioterapeitei, grupas “Zāle” dalībniecei un Anitrai Toomai un arī mums pievienoties. Vairs pat nav runa par to, vai ir vai nav vērts. Tas, cik ļoti būšana kopā ar jūru izmaina cilvēku, ir vispār nesaprotami. Visintravertākie ļaudis atveras un tie, kas citkārt dienas mēdz aizvadīt, sēžot stūrī un šaudot naidīgus skatienus, pat vairākas reizes ir pasmaidījuši. Tiešām nav jābrauc uz nekādu Indiju, lai atrastu sevi.

P.S. Raksts lielākoties tapis, sēžot uz celma un skatoties kā mirgo Ovišu bāka. Izcils birojs!

Elīna Kolāte,
Kampaņas "Mana jūra 2015" publiciste 


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv