Pēdējā cēliena priekšvakars

Publicēts: 24.06.2015

Eksistenciālas skumjas kopā ar milzīgu atgriešanās prieku – šīs ir sajūtas, kas būtu jāizjūt ikvienam ekspedīcijas dalībniekam noslēdzošā gājiena cēliena priekšvakarā. Tas nav mans subjektīvais viedoklis. Tas ir mans objektīvais viedoklis.

Mellužos pamodāmies pie “Manas jūras” drauga Mārtiņa. No rīta ciemos bija ieradušās LNT 900 sekundes, kā dēļ no mājām izgājām pusotru stundu agrāk nekā parasti, lai nospēlētu izrādi “Mēs vienmēr jūrā jau astoņos no rīta”. Līdz ar Mellužiem sākās absolūtā civilizācija – tas nozīmē, ka vairs nav jārēķina, cik daudz ēdiena un ūdens ņemt līdzi, jo skaidri zināms, ka pa ceļam tāpat būs lērums veikalu un kafejnīcu. Līdz ar to Kurzemes rietumu piekrastē apgūtās iemaņas domāt par ēdienu ilgtermiņā vairs nebija būtiskas. Mellužos sevišķi laimīgi ļaudis redzēja trīskāršo varavīksni.

Ceļš līdz Lielupei bija īpaši viegls – ideāls pludmales (ne)slīpums, kā arī izcila seguma cietība. Pa tādu mierīgi varēja arī pastumt bērna ratiņus. Kad tikām līdz Lielupei, klāt bija laiks arī zaļajai lekcijai – mūsu draugu organizācijas Homo Ecos brīvprātīgā meitene Elīza no Francijas mums pastāstīja par Eiropas Savienības zvejniecības politiku un par to, kāpēc dažkārt tā īsti nenostrādā.

Lielupes ieteka nav gluži pārbrienama, tāpēc cilvēktiesību komisārs mūs sakrāmēja čupā un aizveda uz Rīgu. Tas nozīmē, ka visiem beidzot bija iespēja no ķermeņa nokasīt sakrātos netīrumus, paralēli dziedot: “Pičiņu, pačiņu kājiņām, viegliņi, viegliņi patecēt tā-ā-ā-ām.”

Nākamajā dienā Vakarbuļļu pludmalē iepazināmies ar Modri, kas šajā teritorijā ir atbildīgs ne tikai par atkritumu apsaimniekošanu, bet par saimniekošanu vispār. Modris ne tikai izstāstīja, ar kādām likstām viņam jāsaskaras (pārsvarā tās saistās ar to, ka pludmali apmeklē neandertālieši), bet arī mūsu koordinatori Aigu izvizināja ar savu traktoru. Kas vēl meitenei vajadzīgs?

Kad vējš bija sagāzis mūsu nojumi un tās kāja tika nolauzta, kātojām tālāk uz Daugavgrīvas pludmali, kura nopietni sevi pieteica konkursā “Latvijas lielākais pelnutrauks” – benčiki pludmalē liecināja, ka Daugavgrīvā valda milzīgs stress, jo visu laiku ir jāpīpē un tad izsmēķi jāmet zemē. Atradām arī liecības par kādu randiņu – varēja noprast, ka sākumā pāris mielojies ar Pilzenes aliņu un Pik-nik siera desiņām, paralēli daudz smēķējot. Pēc izlietotā prezervatīvu iepakojuma spriežot, vakars noslēdzies labi. Daugavgrīva Cool. Pēc kulta monitoringa satikām vides aktīvisti Sandru Jakušonoku, kas mums pastāstīja, kāpēc un ar kādiem līdzekļiem mēģina apturēt naftas termināļa būvniecību svarīgā reņģu nārsta vietā.

Nākamajā dienā ar svinīgu pusotras stundas kavēšanos uzsākām tipināšanu no Mangaļsalas uz Carnikavu. Mūsu mērķis bija tikt līdz Gaujas ietekai, kur raksta autore klātesošos informēja, ka pāri tiksim ar batuta palīdzību, jo katapulta esot izrādījusies pārāk dārga un neprecīza. Tomēr, izrādās, viņa meloja, un visiem pakaļ ieradās pārcēlājs, kurš no viena Gaujas krasta iecēla tieši savā kempingā. Uzņemšana Carnikavā bija sevišķi jauka ne tikai tāpēc, ka slinkākie tika pie tiesībām gulēt mājā, vai tāpēc, ka saimnieks Edgars mums izstāstīja visu par vietējām problēmām un konfliktiem ar hidrologiem, bet arī tāpēc, ka Edgara dēls Ludvigs mums sniedza izcilu saksofona solokoncertu Gaujas krastā. Beigās mēs viņam iepatikāmies tik ļoti, cik mums viņš, tāpēc viņš fiksi pieņēma lēmumu pievienoties “Manai jūrai”. Tie neplānotie gājēji vienmēr rada lielu prieku.

Kopā ar Ludvigu nākamajā dienā kātojām uz Saulkrastiem. Tur apmetāmies kempingā, kur kāds kungu bars nosvētīja savu vecpuišu balli. Tāpēc nebijām baigi pārsteigti, septiņos no rīta dzirdot vokāli instrumentālā ansambļa “Mixeri” skaņdarbu “Esi reāls”. Pēc vakariņām fiksi sadalījāmies trauku mazgātājos un monitorētājos un braucām uz Lilastes pludmali, kur mūsu monitoringam pievienojās 2 apmēram četrus gadus veci vides inspektori, kas palīdzēja mums atrast lielākos atkritumus.

Vakaru pavadījām Saulkrastu Saules laukumā, kur gulšņājām un skatījāmies jūras filmas. Ar neticību tika uzlūkots kāds iedzēris kungs, kurš eiforiski apgalvoja, ka no rīta mums pievienosies. Kurš gan tādiem tic? Bet tas mirklis, kad viņš no rīta tik tiešām uzpeldēja pludmalē, bija zelta vērts.

Tiem, kam pirmais un vienīgais posms bija Saulkrasti – Vārza, sevišķi paveicās, jo tas bija līdz šim vienīgais posms, kurā no sākuma līdz beigām līst rēns lietus. Pa ceļam arī uzgājām kādu priekšmetu, kura nozīmi varam tikai nojaust – iespējams, tas bija zvejas tīkla karodziņš. Tā kā uz tā bija norādīts īpašnieka vārds un telefona numurs, nolēmām, ka varbūt tas ir kaut kas gana vērtīgs, lai saimnieks to gribētu dabūtu atpakaļ. Piezvanījām – priekšmeta saimnieks bija absolūtā starā par mūsu atradumu un solīja par labo sirdi piešķirt mums šampanieti. Tātad tiešām vērtīgs atradums, kas, kā izrādās, līdz Zvejniekciemam atpeldējis no Engures.

Tie, kuriem šī bija pirmā un vienīgā pārgājiena diena, tomēr netika apdalīti un kārtīgi apguva atkritumu monitoringa pamatus, jo šajā dienā veicām veselus trīs. Tas tāpēc, lai Jāņu brīvdienas varētu veiksmīgi pārdzīvot bez ilgām pēc monitoringa.

Priekšā vēl tikai ekspedīcijas noslēguma cēliens. Cauri Ķurmragam un Svētciemam nokļūsim Kuivižos un Ainažos, kur pieskarsimies Igaunijas robežai, un līdz ar to šī gada ekspedīcija būs noslēgusies.  Kāpēc tieši no Nidas uz Ainažiem, nevis no Ainažiem uz Nidu? Jo vajag, lai jūra ir kreisajā pusē. Tur, kur sirds.

Elīna Kolāte,
Kampaņas “Mana jūra 2015” publiciste


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv