Trešā nedēļa – nofenderētās bļodas un inovatīvie atkritumu apsaimniekošanas paņēmieni

Publicēts: 18.06.2015

Šonedēļ raksta autorei nācās braukt uz Rīgu, bet īsi pirms došanās atpakaļ uz jūru viņa runāja pa telefonu, sajauca un nejauši sarunbiedram pateica: “Labi, es tagad uz mājām braucu.” Agri vai vēlu šis līmenis bija jāsasniedz.

Kā iepriekšējās nedēļas
pārskatā vēstīts – Anitra Tooma pie mums ieradās, jo nevarēja sagaidīt, kad beidzot nokļūsim Mazirbē. Pirmdien, 8.jūnijā, tas beidzot notika. Par leģendāriem kļuva Mazirbes meži, kuros apmaldījās pat mūsu ņiprākais (vienīgais) skrējējs Gunārs. Nekas, vismaz paguvām apskatīt Mazirbes filozofisko mākslas izstādi uz kādas mājas sienas. Uzraksts uz tās vēstīja: “KAS DZĪVO TAS MIRST!” Pieturzīmes izlaistas apzināti, lai pēc iespējas precīzāk atdarinātu mākslas darbu.

Mūsu galvenais mērķis Mazirbē bija Viļņa Skujas – latviešu Džeralda Darela – stāstu klausīšanās. Cits to darīja sēdus, cits guļus, cits stāvā sajūsmā. Noskaidrojām, piemēram, to, ka stirnas mēdz iet peldēties ne tikai tāpēc, lai tiktu galā odiem, bet arī tāpēc, ka viņas vienkārši grib atpūsties. Tomēr normālas dzīves būtnes! Sapratām, ka mēs nevarētu darīt kā Vilnis – visu nakti gulēt aukstā, slapjā slēpnī, lai varētu uzņemt skaistu dzīvnieka bildi. Pie viena piepildījām arī dažus citus mērķus – piemēram, izmēģinājām slaveno Viļņa un Anitras pirti. Tur viss bija tik labi, ka nejauši arī konfiscējām 2 metāla bļodas, ko tagad vedam sev līdzi par piemiņu. Ar bļodām padusē no rīta satikāmies ar Edgaru Milleru, kurš par lībiešu dzīvi zina tik daudz, cik mēs visi kopā nekad nezināsim. Ja kādreiz sanāk pabūt Lībiešu tautas namā, iesakām palasīt viesu grāmatu. Tur redzamās pērles varētu kļūt par Latvijas Nokiu.

Mazirbē pakausī vēl pūta brangi vēji, bet tad pēkšņi apmetām līkumu ap Kolkas ragu. Kas tad tas? Esam kūrortā!  Vējš vairs nepūš, uzspīd saule, un tagad vairs iešana gar jūru nav nekāda cīņa, bet gan tāda mierīga pastaiga. Tiesa, visi ātri vien nodega kā tāda salmu kaudze, kā pakulas, kā kupls matu ērkulis, bet tas ir sīkums. Tas bija īpašs vakars, jo bija pienācis ekspedīcijas pusceļš. Kūkas studijā! Vakaru turpinājām, pacietīgi gaidot nākamās dienas lektoru - Latvijas slavenāko un stilīgāko meteorologu Tomu Brici. Vakara turpinājumā viņš tiek gaidīts jau nepacietīgi, līdz pašās beigās lektora kungu sagaida tikai daži dzīvie. Nu, neko – teltī iekšā, un gaidām rītu un kulta lektora uzstāšanos.

Rīts ekspedīcijas cilvēktiesību komisāram Robertam sākās, nīgri izkāpjot no telts un savā priekšā redzot vēl neredzēto Tomu Brici, kurš tajā mirklī bija apkāries ar dažnedažādu tehniku un labi nostādītā diktora balsī it kā no radiostudijas deklamēja jaunākās laika ziņas Latvijas radio klausītājiem. Kad radioklausītāji tapa apgaismoti par gaidāmo laiku, klāt bija arī mūsu kārta. Devāmies tupēt Kolkas jūras krastā un klausīties, ko viņš mums var pastāstīt par jūras ietekmi uz klimatu un par to, kā vējš pa Eiropu izriktē gaisa piesārņojumu. Lekciju Toms sniedza, tērpies pēc jaunākajām modes tendencēm – t.i. ar šortiem, kas pārvilkti pār garajai apakšveļai. Kopš tā laika par laikapstākļiem “Manā jūrā” ļauts runāt tikai šādā izskatā.

Ceļš līdz Ģipkai, protams, bija pasakains, jo vēl aizvien nespējām atgūties no tā, ka vējš mūs nepūš pa gaisu. Nokļuvām kempingā, kur higiēnas jautājumi tika risināti sevišķi inovatīvi – dušas drīkstēja apmeklēt tikai daiļā dzimuma pārstāves. Netīrā miesa kādam mūsu kungam netraucēja uz ceļa atrast pupuķi ar salauztu spārnu. Sākotnēji mēģinājām reto putniņu saganīt un nogādāt labākā vietā, bet pēc sarunas ar pupuķu pētnieku Viesturu Ķerus secinājām, ka, ja arī putniņam sadziedētu spārnu, viņš palidot tāpat nevarētu. Arī Rīgas Zoodārzu šis eksemplārs neieinteresēja.

No rīta pie mums ieradās Solvita Strāķe. Solvita ir Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece. Tas nozīmē, ka viņa zina visu ko par to, kas dzīvo jūrā. Pasēdējām pie kafijas tases un tad – prom uz jūru! Lūk, šo ir jāiekļauj skolu programmās – iet gar piekrasti kopā ar īstu speciālistu un mēģināt sev skaidrot, kas ir tās lietas, ko redzam, un kāpēc tās ir tieši tādas, un galu galā pat ieguvām spēju izprast kaut kādas likumsakarības. Pagaidām labāks mācīšanās veids nav izdomāts. Iespējams, pārgājiena kulminācija bija kāda Rojas kafejnīca, kur ēdām auksto zupu un akmenspleksti (smalka zivs) par pangasijas (bomzīga un piesārņota zivs) cenu. Ļaudis, kas pieraduši pie griķiem un rīsiem, un grīķiem, un rīsiem, to novērtē vismaz dubultā.

Kaltenes posms bija absolūti pārsteidzošs. Tā nebija nebeidzama slāšana pa nemainīgu smilšu pludmali. Te bija milzīgi akmeņi, pa kuriem jārāpjas, te atkal smiltis, te jāiet mežā, te jāiet cauri mājām, kas uzceltas aizdomīgi tuvu jūrai. Tā nonācām līdz Mērsragam, kur īsti krastā nav iespējams iziet, jo krasta tur nav. Tur ir jūra un niedres.

Engurē bija jānokļūst vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tur vienkārši ir jānokļūst. Otrkārt, tur sestdien bija paredzēta Dabas koncertzāle. Turp arī devāmies. Tā kā nakts nāca ar tumsu, bet koncertzāle – ar gana daudz cilvēkiem, lai mūsējie nepazustu, ekspedīcijas vadītājs Uldis pa gaisu vicināja zilu paklāju, kas simbolizē mūsu atrašanās vietu. Vēlāk, lai nebūtu jāvicinās, viņš to uzvilka galvā un nosauca par zilo karogu. Tas arī viens no retajiem zilajiem karogiem Engures novadā. Tāpēc arī tas ir aizsargājams.

Engures novada pludmales vienmēr izceļas ar sevišķi inovatīvu pieeju atkritumu apsaimniekošanai. Piemēram, miskastu neesamība problēma dažkārt tiek risināta, mēslus uzsviežot uz mājas jumta. Augsts līmenis.

Nokļuvām leģendārajā Klapkalnciema kempingā “Ronīši”, kur nevarējām saprast – vai tā skaņa ir jūras šalkoņa, vai šalc kāds no mums. Laikam tomēr mēs. No rīta atkritumu monitorings atklāja drūmu skatu. Citreiz, kad monitoringa laukumā gadās grūti savācami atkritumi (piemēram, milzīgs tīklu kumšķis, kas jau ieaudzis krūmos), stiprāko nosūtām šos sevišķi grūti pieejamos mēslus savākt, kamēr paši turpinām monitoringu. Šoreiz sāka aptrūkties stiprinieku…

Vakarā bija gaidāma lekcija par upju aizaugšanu un tīrīšanu, bet lektors diemžēl ierasties nevarēja. Nolēmām, ka tas nav iemesls, lai mēs sevi un ekspedīcijas dalībniekus neizglītotu par šo problēmu. Salikām kopā visas savas zināšanas par ūdeņiem un paši izdomājām, ko lektors varētu būt teicis. Katrā ziņā – kādu laiku pavadījām, intensīvi domājot par to, kā un kāpēc upes būtu jātīra un jālīkumo tur, kur tās ir iztaisnotas.

Tā arī pienākusi ekspedīcijas ceturtā nedēļa. Laiks, kad cilvēki, kas nav mūs redzējuši, rāda ar pirkstiem un smejas par mūsu iedegumu. Tas nekas. Visgardāk smejas tas, kurš smejas pēdējais.

Elīna Kolāte,
Kampaņas "Mana jūra 2015" publiciste 


Projektu īsteno

Kampaņu Mana jūra īsteno Vides izglītības fonds.
Lapu iela 17, 2. stāvs, Rīga,
tel. +371 67225112, fonds@zemesdraugi.lv